Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Investēt izglītībā
Pēdējās izmaiņas veiktas:
02.07.2010

Zane Lase, Universitātes Avīze
Toms Siliņš ar apzinīgu mācīšanos un mērķtiecību ir ieguvis prestižu darbu un ne tikai strādā 24. stāvā vienā no Rīgas arhitektūras ievērojamākajām jaunceltnēm, bet 32 gadu vecumā ir arī Latvijas lielākās bankas – a/s «Hansabanka» –valdes loceklis un finanšu pārvaldes vadītājs. Pirms desmit gadiem ieguvis bakalaura grādu vadības zinātnē Latvijas Universitātē, pēc tam arī maģistra grādu, Toms izvēlējās turpināt savu izaugsmi Ņujorkā, ne tikai iegūstot MBA grādu (Master of Business Administration – profesionālais maģistra grāds uzņēmumu vadīšanā) Ņujorkas Universitātes Leonarda Sterna biznesa skolā, bet arī iespēju strādāt pasaules finanšu metropolē.

Toma karjera bijusi spoža, tāpēc studentiem viņš iesaka nebaidīties investēt izglītībā. Finanšu analītiķis ar prestižo CFA diplomu (Chartered Financial Analyst – privileģētais finanšu analītiķis) apgalvo, ka labas karjeras pamatā ir izglītība un darba veikšana labāk, nekā darba devējs prasa.

– Vai izvēle studēt vadības zinātnes jums bija apzināta vai radās nejauši?

Tā bija diezgan apzināta izvēle, jo iepriekš mācījos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā ar fizikas un matemātikas novirzienu; ietekme bija arī ģimenei – man tēvs bija fiziķis, tāpēc fizika bija otra joma, kuru izvēlējos kā savu nākotnes karjeru. Bet tieši vadības zinātnei mani piesaistīja darbs jaunajā sfērā – biznesa vadībā –, kas tolaik Latvijā bija tikai nesen radusies. Tā iepriekš nebija pieejama, un tā bija joma, kurā tolaik Latvijā nebija cilvēku, kas strādātu, tāpēc tur es redzēju iespējas lietot savas zināšanas matemātikā, loģiskajā domāšanā, fizikā.

– Vai šobrīd darbā bieži nākas lietot savas zināšanas fizikā un matemātikā?

Ja mēs runājam par ekonomiku, tad daudziem cilvēkiem liekas jocīgi, ka veids, kā skatīties uz ekonomiskiem procesiem, ir līdzīgs tam, kā skatīties uz procesiem fizikā. Arī šeit tiek veidoti modeļi, kas tiek analizēti un skatīti no šādas pieejas. Ja mēs paskatāmies pasaulē, tad lielākajās bankās cilvēkiem, kas veido dažādus options pricing vai citus modeļus, ir fiziķa izglītība. Varbūt pirmajā brīdī liekas, ka atšķirība ir diezgan liela, bet veids, kā skatīties uz lietām, ir diezgan līdzīgs.

– Nesen arī zinātnieki Latvijā apgalvoja, ka drīzumā bankās būs pieprasījums arī pēc fiziķiem. Šobrīd daži studenti ir izvēlējušies iegūt bakalaura grādu fizikā un turpināt studijas ekonomikas vai vadības zinātnes maģistrantūrā.

Es domāju, ka tādā tiešā veidā mācīties vienu un otru nav tas pareizākais. Cilvēkam ar fiziķa izglītību, pieredzi, prasmi, redzot procesus, veidojot modeļus, ir šī matemātiskā pieeja lietām. Ar skaitļiem viņš prot šo procesu aprakstīt, un šīs matemātiskās pieejas ļoti trūkst cilvēkiem ar ekonomista izglītību Latvijā. Mani ļoti pārsteidza, ka ekonomika tika mācīta nevis kā skaitļu zinātne, kas būvēta uz matemātiskiem modeļiem, kā tam būtu jābūt, bet gan no sociālās un aprakstošās puses. Faktiski tas, kas tika tobrīd Universitātē iemācīts, ir tāda ekonomikas žurnālistika, studentus mācīja par ekonomikas žurnālistiem. Šobrīd šķiet, ka Latvijā ir tikai dažas augstskolas, kur var iegūt labu ekonomista izglītību.

– Jums labā pieredze ir bijusi tieši Ņujorkā un ārvalstīs?

– No izglītības viedokļa man bija tā iespēja salīdzināt izglītības sistēmu Latvijā un Amerikā, kur šobrīd atrodas lielākā daļa pa­saules labāko universitāšu. Protams, arī ASV viss nav ideāli un ne jau tikai tur vajadzētu mācīties. Man bija iespēja salīdzināt attieksmi pret izglītību gan no studentu, gan no profesoru puses un saprast, cik reāli izglītība maksā un cik ļoti tā ir vērtīga. Amerikā sapratu, ka finanses jāiegulda izglītībā. Latvijā studenti to ne vienmēr izprot. Šobrīd ir diezgan grūti spriest, jo ir jau pagājuši daudzi gadi kopš mācībām, bet, atceroties Universitātes laikus, iespējams, arī valstī situācija bija tāda, ka studenti mācījās dienas nodaļā un strādāja. Arī daudzi pasniedzēji vienlaikus strādāja kaut kur citur, jo algas bija tādas, kādas bija. Līdz ar to ļoti pietrūka akadēmiskā dziļuma, bija praktiskā pieredze. Arī šobrīd ir atšķirība starp Latvijas diplomu un Anglijas vai ASV universitāšu diplomu ekonomikā.

– Jūs pats bieži piedalāties ar saviem lasījumiem konferencēs un semināros. Vai domājat par akadēmisko karjeru un pasniedzēja darbu?

Es šobrīd vienreiz nedēļā pasniedzu Rīgas Biznesa skolā International Financial Management (latv. val. – starptautiskā finanšu vadība). Izveidojot kursu, saprotu, cik grūti ir ik nedēļu sagatavoties trīs stundu lekcijai ar slaidiem un mājasdarbiem, kontroldarbiem un visu pārējo. Es varbūt mēģinu to latiņu pacelt mazliet augstāk un pasniegt visu tā, kā es pats esmu mācījies. Tas ir izaicinājums arī man pašam. Man liekas, ka es dodu atpakaļ šai valstij to, ko esmu ieguvis citur. Kamēr divus gadus mācījos Amerikā, vienu gadu par mācībām maksāju pats, otrajā gadā saņēmu Fulbraita stipendiju, kas ir Amerikas valdības stipendija.

– Vai ir doma kļūt pat pastāvīgu pasniedzēju un pasniegt vairāk priekšmetu?

Šobrīd es redzu, cik daudz laika tas prasa no manis un cik daudz laika atņemu savai ģimenei. Ja lekcija ir vienreiz nedēļā, tai jāvelta trīs stundas. Kā man kādreiz teica tēvs, kur&3caron; bija zinātnieks un arī pasniedza lekcijas, – lekcijas sagatavošanā nepieciešams trīs reizes ilgāks laiks nekā tās nolasīšanā, un tā tas arī ir. Lai pasniegtu lekciju, kas ilgst trīs stundas, ir nepieciešams gatavoties deviņas stundas darbdienu vakaros vai nedēļas nogalē. Jārēķinās, ka darbs Hansabankā arī nav tāds, ko iespējams darīt no deviņiem līdz pieciem, nepieciešams daudz enerģijas un iekšējo resursu, lai strādātu augošajā tirgū.

– Kā jūs vērtējat mūsdienu studentus un tieši tos studentus, kuriem pats pasniedzat?

Varbūt Rīgas Biznesa skolā, kur es pasniedzu, studijas tiek veidotas līdzīgi kā MBA, kur studenti nenāk no vienas augstskolas vai no vidusskolas, bet nāk cilvēki, kuriem ir pieredze un kuri strādā uzņēmumos, valsts iestādēs dažādos amatos. Katrs ir ar savu pieredzi, līdz ar to veidojas domu apmaiņa.

– Vai, strādājot pasaules finanšu metropolē Ņujorkā un pēc tam atgriežoties atpakaļ Latvijā, nepietrūkst plašuma un vēriena?

Ļoti bieži cilvēkam liekas, ka labāk ir tur, kur viņa nav. Tajā brīdī, kad es strādāju un mācījos ASV, man likās, ka man ļoti pietrūkst Latvijas. Un tā arī bija. Kad atbraucu atpakaļ, likās, ka te viss ir skaisti un es šeit vēlos dzīvot. Kad dzīvoju šeit, pietrūkst Ņujorkas plašuma. Kad pāris reižu gadā aizbraucu atpakaļ uz Ņujorku, arī tur ir mājas sajūta. Kad ir izbaudītas dažādas lietas, gribas to labāko. Ja salīdzina dzīves kvalitāti Latvijā un Ņujorkā, Latvijā to var iegūt daudz vieglāk. Ja cilvēkam ir ģimene, šeit ir vieglāk. Iemesls, kāpēc mēs atbraucām atpakaļ, ir pavisam vienkāršs, jo ģimenei ar bērnu dzīvot Ņujorkā ir daudz sarežģītāk. Latvijā vari iekāpt mašīnā un jau pēc divdesmit minūtēm būsi pie jūras vai meža. Lai tiktu no Ņujorkas ārā, paiet vismaz kāda pusotra stunda.

– Noprotu, ka jums ar MBA grādu un pieredzi noteikti ir bijuši citi piedāvājumi strādāt ārzemēs. Kāpēc tomēr esat izvēlējies Latviju?

Jā, man ir bijuši vairāki piedāvājumi, un es varēju palikt strādāt Ņujorkā. Šobrīd mani kursa biedri ir visos kontinentos, strādā Šanhajā, Tokijā, Dienvidamerikā, Ņujorkā, Londonā – visur pasau­lē. Iespēju ir ļoti daudz, un darba tirgus paliek aizvien globālāks. Tas cilvēkam ir jāņem vērā mācoties. Lielākā atšķirība, kas pastāv starp karjeras veidošanu tur un šeit – tur tu būtu tikai maza skrūvīte lielā, labi ieeļļotā mehānismā. Karjera tur ir ieprogrammēta, ir zināms, cik gados tur kļūsi par vice president (latv. val. – viceprezidents, priekšsēdētāja vietnieks),pēc cik gadiem par managing director (latv.val. – vadītājs, priekšsēdētājs). Tā ir tā labā ziņa, bet, ja mēs salīdzinām, cik daudz cilvēks ar savu personību un zināšanām var iespaidot un attīstīt, tad Latvijā iespēju ir daudz vairāk. To es novērtēju Hansabankā. Būtu jābūt ļoti lielai veiksmei, lai to, ko es daru šeit, es darītu Ņujorkā.

– Vai arī tas notiktu daudz vēlāk.

Pirmkārt, tas notiktu krietni vēlāk un nez vai vispār notiktu.

– Kas bija jūsu sapņi studiju laikā? Ar ko saistījās jūsu nākotne?

Tas bija ļoti interesants laiks, viss strauji mainījās, mani Universitātes gadi nebija ļoti tipiski. Visa pasaule strauji mainījās, tajā laikā ne visiem studentiem vecāki varēja finansiāli palīdzēt. Es arī tolaik ļoti agri sāku strādāt. Faktiski otrajā kursā sāku strādāt pilnu slodzi Latvijas Bankā. Šobrīd tā noteikti nenotiktu, tas nebūtu pareizais ceļš. Es jau toreiz skaidri zināju, ka gribu strādāt finanšu jomā, un tā tas pamazām arī notika. No 1995. gada sāku strādāt pie Latvijas Bankas ārvalstu rezervju pārvaldīšanas. Tai laikā varēju satikties ar lielāko pasaules banku pārstāvjiem. Ar tām Latvija sadarbojās un ieguldīja rezerves. Bija arī lielas emocijas, satiekot pasaules labākos profesionāļus savā nozarē.

– Jums bija stimuls doties uz Ņujorku, iegūt MBA.

Domāju gan par profesionālajām zināšanām un karjeru, gan arī vēlējos iegūt pieredzi. Man kādreiz tēvs teica, ka ir vērtīgi kādu laiku padzīvot citā valstī, un tā tas arī ir. Mēs šobrīd daudz runājam par to, ka cilvēki mūk prom no Latvijas, bet līdz ar to mēs citādāk paskatāmies uz savu zemi un to citādāk izvērtējam, iegūstam plašāku skatījumu uz dzīvi.

– Tēvs jums ir liela autoritāte?

Jā, tēvs man ir daudz ko iemācījis un ir mana autoritāte.

– Vai arī jums pašam ir bijusi doma pievērsties zinātnei?

(Smejas.) Attiecībā uz manu karjeras virzību tēvs mani ir ļoti daudz iespaidojis ne tikai caur labiem gēniem (pasmejas), bet tieši iemācot skatīties uz lietām citādāk un redzēt to lielo kopbildi – lietas kopumā, nevis atsevišķas detaļas. Par zinātni – es tēva iespaidā varbūt labāk izprotu tās lietas, procesus un sāpes, kas ir zinātniekiem. Bet tas laikam nav mans dzīves aicinājums. Es uzskatu, ka katram cilvēkam ir jābūt savā vietā, kur viņš var izdarīt visvairāk. Man šķiet, ka esmu pareizā vietā.

–  Ar ko jūs saistāt savu nākotni šobrīd?

Ar Hansabanku! Šobrīd tas, manuprāt, ir Latvijas lielākais un varbūt veiksmīgākais uzņēmums finanšu sektorā. Esmu priecīgs, ka šeit nokļuvu. Tūlīt būs divi gadi, kopš šeit darbojos. Te ir laba komanda, kultūra un pozitīva domāšana. Ambiciozu mērķu izvirzīšana un to sasniegšana mūs atšķir no citiem uzņēmumiem. Ja Hansabankai pirms desmit gadiem bija mērķis kļūt pat vadošo universālo banku Latvijā, tad šis mērķis ir sasniegts, un tālākais mērķis ir kļūt par modernas finanšu iestādes paraugu Eiropā līdz 2008. gadam, un mēs pamazām ejam uz to. Es šobrīd savu nākotni saistu ar banku.

– Jūs pats esat pietiekami ambiciozs, jo laikam uz visu esat tā mērķtiecīgi gājis un sasniedzis, nevis ļāvies notikumu pašplūsmai.

Mērķus vajag izvirzīt, par tiem vajag domāt, tos vajag formulēt, tad tos ir vieglāk sasniegt, gan domājot par individuālajiem mērķiem, gan uzņēmuma mērķiem. Sākumā tas liekas tāls un grūti sasniedzams, piemēram, es gribu mācīties vienā no pasaules labākajām augstskolām. Viens no veidiem, kā sasniegt augstus mērķus, ir nebaidīties izdarīt vairāk, nekā no tevis prasa. Paskatoties uz savu profesionālo karjeru, zinu, ka vienmēr darbā ir bijuši uzdevumi un mērķi, kurus sasniegt. Ja tu izdari mazliet vairāk, labāk, nekā gaidīts, tas arī prasa mazliet vairāk laika un piepūles, bet, ja tu ieliec darbā savu enerģiju, tas beigās atmaksājas un nepaliek nepamanīts – tu iegūsti vai nu pieredzi, vai novērtējumu par padarīto. Tas nav darbs no deviņiem līdz pieciem, tas ir darbs ar mērķi sasniegt rezultātu un ar iespēju izdarīt to labāk. Protams, nebūs tā, ka uzreiz tev priekšnieks uzsitīs pa plecu un teiks, ka tu esi malacis.

 – Kā jums šķiet, kas ir bijis jūsu veiksmīgās karjeras pamatā?

Pirmkārt, kā jau minēju – mērķu izvirzīšana, iešana uz tiem un sekošana saviem sapņiem. Tu ej uz mērķi caur maziem darbiem. Sākumā varbūt liekas, ka mērķis ir grūti sasniedzams, bet tie mazie darbi sakrājas un rezultāts ir. Otrkārt, izglītība, kas ir labākais ieguldījums nākotnē. Tādā veidā uz to vajadzētu skatīties arī šobrīd, jo skolēni pēc vidusskolas joprojām uzlūko izglītību pēc veco laiku standarta – tikšu budžeta grupā un izglītība būs par brīvu, bet īstenībā laba izglītība maksā lielu naudu. Un vēl viena lieta, kas piemīt daudziem studentiem – viņiem liekas: ja es maksāju, man tas pienākas. Patiesībā, lai iegūtu labāko izglītību, jāmaksā liela nauda un, lai varētu mācīties, pirms tam vēl ir jāiestājas un beigās arī jāmācās, nevis tikai jāiet uz lekcijām. Es domāju, ka tā ir investīcija, kas atmaksājas, un ir vērts ņemt kredītus un tiekties pēc labākās iespējamās izglītības.

 – Jūs ļoti labi zināt, ka pašreizējā Latvijas ekonomiskajā situācijā studenti bieži vien finansiālu apsvērumu dēļ ir spiesti strādāt jau pirmajos kursos, līdzīgi, kā to darījāt jūs. Līdz ar to viņi nespēj veltīt pietiekami daudz laika mācībām. Kā jūs risinātu šo problēmu?

Skatoties atpakaļ uz laiku, kad es mācījos, Amerikas universitātēs kaut ko tādu – mācīties un strādāt – vispār nevarēja iedomāties, taču Latvijā var neiet uz lekcijām, dabūt no kāda pierakstus, atnākt uz eksāmenu un vēl saņemt labas atzīmes. Tas, ko es ieguvu mācoties, nebija atkarīgs no tā, vai es biju īpaši gudrs vai kaut kā citādāk atšķīros, bet vienkārši prasību līmenis bija pietiekoši zems. Domāju, ka tagad daudz kas ir mainījies, bet katrā ziņā tāda situācija, kā bija toreiz, nebija tā labākā. Labākais, ko šī sistēma deva – tā iemācīja patstāvību, jo pašam ar visu bija jātiek galā un bija jārūpējas par to, lai dabūtu visas ieskaites. Tas bija 90. gadu sākumā. Manuprāt, tagad prasības ir augstākas. Toreiz arī nebija tik vienkāršas iespējas aiziet uz banku, paņemt studējošā vai studiju kredītu un mācīties. Es vienmēr esmu teicis, ka studiju gados nevajag baidīties aizņemties un investēt izglītībā, jo pēc gadiem tas atmaksājas. Tā ir vislabākā un drošākā investīcija, jo atmaksāsies arī krīzes laikos.

Iesaku jauniešiem izmantot iespēju Latvijā un arī ārzemēs iegūt labu izglītību. Latvija šobrīd ir viena no straujāk augošajām valstīm Eiropas Savienībā, un tāda tā būs arī tuvākajā laikā, tikai šeit šīs iespējas ir daudz lielākas nekā citur.

20.11.2006.