Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Dzīve ir viena un pieredze tajā - galvenais
Pēdējās izmaiņas veiktas:
02.07.2010

Rita Tālmane, LU Karjeras centrs
Tatjana Verjē Latvijas Universitātē studēja ekonomiku. Vēlāk turpināja mācības Parīzē – vienā no vecākajām Francijas biznesa augstskolām - International School of Business, iegūstot biznesa vadības zinātņu maģistres grādu jeb MBA. Pašlaik viņa studē doktorantūrā Eiropas Biznesa universitātes Finanšu fakultātē Frankfurtē.


Tatjana Verjē ir Eiropas Komisijas (EK) Finanšu tirgus sektora vadītāja Konkurences Direktorātā Briselē. Pirms tam viņa strādāja par EK Iekšējā tirgus direktorāta padomnieci banku un finanšu tirgu regulēšanas jomā. Pirms tam Tatjana septiņus gadus dzīvoja Frankfurtē un strādāja Vācijas biržā (Deutsche Boerse). Darbs biržā ar lielāko tirgus kapitalizāciju pasaulē palīdzēja Verjē uzkrāt plašas zināšanas finanšu sfērā. Tagad viņa ir arī Londonas vērtspapīru asociācijas biedre. Daudzi Tatjanu Verjē Latvijā pazīst kā grāmatas „Finanšu Fitness” autori. Valodu zināšanas: latviešu, krievu, angļu, vācu, franču, spāņu.


- Jūs studējāt gan Latvijā, gan ārzemēs. Ko katra no šīm studiju pieredzēm Jums ir devusi profesionālajā darbībā?

Pabeidzu LU Ekonomikas fakultāti pirms 14 gadiem. Tagad daudz kas ir mainījies, un šo pieredzi ļoti grūti salīdzināt. Gan studijas Latvijas Universitātē, gan augstākā izglītība kopumā ir ļoti svarīga, bieži vien pat ne zināšanu, bet analītiskās domāšanas, spēju vērtēt un diskutēt dēļ. LU es ieguvu šīs spējas un zināšanas. 1993.gadā parādījās iespēja PHARE programmas ietvaros aizbraukt mācīties vienu gadu Spānijā. Spānijā mācījos Tūrisma biznesa menedžmenta programmā. Tolaik vēl nebija plašas iespējas braukt uz ārzemēm. Tā man bija ļoti interesanta pieredze, kas daudz ko mainīja, iegūstot iemaņas mācīties multikulturālā vidē un nebaidīties studēt citā valodā. Un kas vēlāk ir ļoti svarīgi arī karjerai - būt tajā vidē aktīvai.


- Pēc LU absolvēšanas strādājāt tūrisma jomā. Kā nonācāt pie lēmuma pievērsties finansēm?

Es sāku strādāt tūrisma jomā, jo tas bija loģisks turpinājums mācībām Spānijā. Tūrisma bizness Latvijā bija formēšanās stadijā, viegli varēju atrast darba piedāvājumu. Dažus gadus nostrādājot tūrisma marketinga jomā, sāku pievērsties finanšu jomai. Es pieņēmu lēmumu, ka vajadzētu kaut ko darīt, lai attīstītu karjeru. Aizbraucu uz Parīzi un tur mācījos, lai iegūtu biznesa vadības zinātņu maģistres grādu (MBA). Tas nebija viegli izdarāms - bija jāizvēlas skola, jāpiesakās, jānoliek TOEFL un GMAT testi. Apskatot GMAT testu pirmo reizi, domāju – es nekad to nevarēšu – un sāku studēt ļoti nopietni, lai to paveiktu. Ar lielu ieguldīto darbu, es to nokārtoju. Tā pieredze, kuru ieguvu Parīzē, studējot MBA programmā angļu valodā, mainīja manu dzīvi. Domāju, ka tā notiek ar daudziem cilvēkiem, kas ir izgājuši tādas intensīvās MBA programmas. Tagad daudzi ārzemēs studē biznesa vadību, viņiem tās zināšanas ir līdzīgas, bet toreiz, īsi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, man tas bija tāds ļoti formējošs moments.


- Kas bija tas specifiskākais, mācoties Parīzē?

Mani pārsteidza lielā konkurence. Vajadzēja mācīties ļoti intensīvi. Praktisko darbu sagatavošanai nedēļas vietā dažreiz tika dota viena nakts. Arī tas, ka uzsvars tika likts uz darbu grupās, man bija jaunums. Strādājot grupā, notiek dažādu viedokļu apmaiņa, un bieži vien veidojas konflikts. Konflikts bija tas nepatīkamais, bet pie tā bija jāpierod, īpaši, ja ir tādi konkurences apstākļi. Bija jāspēj no tā mācīties, to pārvarēt un turpināt strādāt kopā, orientējoties uz rezultātu.


- Jums ir galvu reibinoša karjera. Kas ir tas dzinulis darīt un neapstāties pie sasniegtā?

Runājot filozofiski, dzīve ir viena, un galvenais tajā ir pieredze, ko no tās gūstam. Darba pieredze, iespēja dzīvot kaut kur citur vai uzsākt kādu jaunu lietu - tās ir lietas, kuras tu izmēģini savā dzīvē. Tā ir mana pieeja dzīvei. Es arī vienā brīdī sapratu, ka visu laiku ir jāmācās. Šī atziņa veidojās kādu laiku pēc studijām LU. Viegli jau ir pateikt, ka man ir grāds, stabils darbs, savā nozarē esmu speciālists, tomēr tajā ir risks, ka vienā brīdī tavas zināšanas paliek pārāk šauras. Pasaule attīstās tik strauji, ka nekad nevari zināt, vai šīs zināšanas būs vajadzīgas arī vēlāk. Turpinot mācīties, domāšana paliek atvērtāka, un tas palīdz pamanīt tās iespējas, kas dzīvē parādās.


- Kāds ir darbs Vācijas biržā?

Vācijā sākumā man bija grūti. Kad saņēmu darba piedāvājumu, man teica, ka uzņēmums ir internacionāls un, ka operējot pasaules finanšu tirgos, darbs notiek angļu valodā. Mana vācu valoda tobrīd bija iesācēja līmenī. Darbs un komunikācija tiešām notika angļu valodā, bet visas sapulces – tomēr vāciski. Es sapratu, ja nemācīšos valodu, ja nebūšu spējīga komunicēt un rakstīt kā viņi, man būs sarežģīti attīstīt tur savu karjeru. Vācijā saskāros ar problēmu, kas ir raksturīga finanšu tirgus uzņēmumiem - tur valda milzīga konkurence un tendence strādāt ļoti garas stundas, lai pierādītu savas spējas. Biržā strādāju pie stratēģiskiem jautājumiem, pie uzņēmumu pārņemšanas un biznesa attīstības plāniem. Katru projektu bija svarīgi pabeigt ātri, lai ziņas nepagūst iziet tirgū, līdz ar to darba stundas paliek ļoti garas. Pašā sākumā gadījās, kad priekšnieks uzdeva darbiņus, bet pats visu dienu bija pārāk aizņemts, lai pārbaudītu paveikto. Tikai astoņos vakarā viņš caurskatīja dokumentus un pateica, kas tajos maināms. Es laboju līdz kādiem deviņiem un tad viņš teica: „Ok, pasūtam picu!”. Tajā brīdī es sapratu, ka droši vien mēs paliksim strādāt arī naktī un tas bija moments, kas lika saprast, ka negribu tādā veidā turpināt strādāt. Šādos apstākļos ir ļoti grūti aizstāvēt savas tiesības. Ja tomēr to vēlies, jābūt ļoti skaidrai nostādnei aizstāvēt savas intereses un būt ražīgam darba laikā.


- Darbs vadošos amatos Vācijas biržā. Kādas īpašības tas prasīja izkopt?

Latvijā jau biju vadījusi 30 cilvēku komandu. Man likās, ka esmu diezgan labi sagatavota darbam Vācijā. Bet Latvijā es nebiju saskārusies ar konkurenci. Vācijā visi mēģina veidot karjeru. Gan valodu zināšanas, gan profesionālais līmenis viņiem ir ļoti augsts. Cilvēki iegulda daudz laika, lasot laikrakstus, profesionālo literatūru, līdz ar to jāspēj arī pašam uzturēt šo līmeni. Otrs aspekts, pie kura bija jāstrādā - kautrīguma pārvarēšana. Piemēram, ja ir tikšanās vadības sapulcē, visu laiku ir jāpierāda un jāaizstāv savs viedoklis un jālobē savas intereses.


- Kā Jūs raksturotu savu darbu Briselē - vai tas ir vairāk finansista, politiķa vai ierēdņa darbs?

Es tomēr uzskatu sevi par finansistu, jo pārzinu šo tirgu no iekšpuses. EK piedāvājums, ko saņēmu, kļuva man par iespēju turpināt strādāt finanšu tirgos EK interesēs. Viņi vienā brīdī saprata, ka direktorātā nepieciešami nozaru eksperti. Tas bija būtiski, lai uzlabotu Komisijas imidžu, jo nozares pārstāvjiem bija izveidojies tāds priekšstats, ka Komisijā sēž ierēdņi, un viņi nesaprot, kādi spēlētāji ir šajā tirgū un kā tirgus kopumā funkcionē.


- Kādas kompetences, prasmes un īpašības no Jums prasa darbs Eiropas Komisijā?

Diezgan līdzīgas, kādas tika prasītas Vācijas biržā. Tā man bija ļoti laba skola, kā būt uzņēmīgai un spēt aizstāvēt nozares intereses. Praksē tas izskatās šādi: ja manā nodaļā ir kādas sūdzības no nozaru pārstāvjiem un veidojas lieta (case), lai šo lietu akceptētu ir nepieciešams direktorāta vadītāja akcepts. Viņš nevar apstiprināt visas lietas, tāpēc šīs intereses jālobē, un mana loma ir šo nozares interešu aizstāvība.


- Kur gūstiet spēkus, atelpu?

Zināmā mērā darbs un interese par finanšu tirgiem ir mans hobijs. Turklāt, vīrs arī interesējas par šīm lietām, mums ir ļoti daudz diskusiju. Tā mēs arī atpūšamies.


- Vai grāmatas „Finanšu Fitness” sarakstīšana arī bija Jums kā atpūta, hobijs, vai tomēr jauns izaicinājums?

Man tas bija interesants projekts un gribējās pamēģināt spēkus izdot grāmatu. Uzdevums nebija tikai sarakstīt, bet arī spēt atrast izdevēju un finanses. Tas reizē bija gan hobijs, gan izaicinājums.


- Jums ir plašas valodu zināšanas. Vai tas bija mērķtiecīgs lēmums apgūt valodas?

Angļu valodu es vienmēr mēģināju mācīties gan skolā un Universitātē, gan apmeklējot kursus. Tomēr zināšanas bija nepilnīgas. Studijas Spānijā noderēja, neskatoties uz to, ka mācījāmies spāņu valodā. Maijā mums paziņoja, ka septembrī mums būs spāņu valodu zināšanu pārbaudījums. Mēs ļoti gribējām piedalīties konkursā un visu vasaru apmeklējam kursus, privātstundas, lai kaut ko saprastu no spāņu valodas. Protams, bija visai grūti, bet mērķis tika sasniegts.


- Latvija – Spānija – Francija - Vācija – Beļģija, valstis kur dzīvojāt, strādājāt. Vai pārcelšanās, iedzīvošanās jaunā vidē, kultūrā ir bijis viegli?

Ar Spāniju bija viegli - tur viss bija organizēts. Kad sāku dzīvot Francijā, tolaik vīrs man daudz palīdzēja, tomēr bez franču valodas zināšanām gāja grūti. Vācijā iedzīvoties tomēr bija vieglāk. Interesanti, ka pārcelšanās uz Briseli pirms pusotra gada mums noritēja ļoti viegli un sākām domāt par to, ka Eiropas valstis kļūst līdzīgas. Padzīvojot vienā valstī un iepazīstot tās kārtību, iedzīvoties katrā nākošajā valstī kļūst jau vieglāk – tas ir gandrīz kā pārcelties no Rīgas uz Liepāju.


- Ko Jūs ieteiktu LU studentam, kurš savu karjeru saredz finanšu tirgos?

Ir svarīgi izmantot praktizēšanās iespējas un, jo vairāk, jo labāk! Tas dos studentam iespēju savienot teoriju ar praksi. Otra nozīmīga lieta ir izmantot visas iespējas gūt studiju vai prakses pieredzi ārzemēs. Tas atver acis un padara pasauli saprotamāku. Un nav jābaidās, jo atgriežoties atpakaļ, vienmēr varēs atrast labāku darba piedāvājumu un pašam tā dzīve arī paliks interesantāka.

 


05.06.2009.