Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Harmonijā ar sevi un darbu
Pēdējās izmaiņas veiktas:
02.07.2010

  Rita Tālmane, LU Karjeras centrs
Pēc tikšanās ar LU absolventi un angļu valodas skolotāju Babītes vidusskolā Rutu Virbuli, nāk prātā doma:„Es būtu gribējusi tādu skolotāju”. Radoša, sportiska, enerģiska un ideju pilna, tādi ir pirmie iespaidi pēc sarunas ar Rutu. Viņa nav baidījusies izmēģināt spēkus arī citā nozarē un vadošos amatos, bet kā Sprīdītis, apgājis apkārt pasaulei, tomēr atgriezusies pedagoga profesijā.


- Universitātē studējāt angļu filoloģiju un pedagoģiju, strādājāt par pedagogu Latvijas Universitātē, Rīgas 36.vidusskolā un Vācijas izglītības sistēmā, sešus gadus veltījāt arī žurnālistikai, pēc tam sekoja pedagoga darbs Babītes vidusskolā. Vai būt par skolotāju ir mīlestības darbs?

Noteikti! Tomēr, manuprāt, viss atkarīgs no cilvēka - ja esi harmonijā ar sevi, var darīt jebko, un visi būs mīlestības darbi. Nevar domāt un plānot: es strādāšu skolā, jo tas ir mans mīlestības darbs. Esmu sapratusi, jo vairāk spēju būt harmonijā ar sevi, jo vairāk varu dot citiem. Savukārt, ja dodu citiem, saņemu vēl vairāk pretī. Man patīk būt skolā, patīk tas, ko daru, patīk priekšmets, ko pasniedzu.

- Kāpēc izvēlējāties angļu valodas skolotāja izglītību?

Stājoties augstskolā, domāju ne tikai par angļu valodas skolotājas profesiju, bet arī par žurnālistiku. Tomēr ieklausījos mammas atgādinājumā, ka man ne pārāk patika rakstīt sacerējumus. Galējā izvēlē zināmu lomu nospēlēja tas, ka mans vectēvs bija valodnieks, angļu valodas pasniedzējs un daudzu mācību grāmatu autors Jānis Curiks, kurš nostrādāja ilgus gadus Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē. Manās atmiņās viņš līdz pat sava mūža beigām, 87. gadiem bija asu prātu apveltīts, solīts kungs un džentelmenis.

- Dzīvojot Vācijā, Jūs 4 gadus strādājāt par angļu valodas pasniedzēju gan bērnudārzos, gan Tautas augstskolā. Kas pozitīvs un varbūt pārņemams būtu no viņu izglītības sistēmas?

Vācijā pavadīju 6 gadus. Sāku ar to, ka vadīju angļu valodas kursus bērnudārzā, vēlāk arī Tautas augstskolā. Runājot par Vācijas izglītības sistēmu, varu to vērtēt kā vecāks. Paši vācieši par to izsakās visai pretrunīgi, jo diezgan agri - jau pēc 4.klases – viņiem jānosaka bērna tālākais dzīves ceļš un tā ir ļoti atbildīga izvēle. Vecāki izvēlas sava bērna profesionālo nākotni, balstoties uz sekmēm. Pabeidzot sākumskolu un uzsākot mācības 5. klasē ir trīs izvēles: ģimnāzija (Gymnasium), reālskola (Realschule) vai galvenā skola (Hauptschule). Izvēloties ģimnāziju, bērnam nākotnē paveras augstākās izglītības ceļš, galvenās skolas (Hauptschule) beidzējiem izglītoties augstskolā iespēja nebūs nekad, savukārt reālskola ir it kā pa vidu – piemācoties papildus, arī viņiem ir iespēja studēt, bet profesionālā, ne akadēmiskā līmenī. Man šī sistēma patika, jo programmas līmeņi ir ļoti atšķirīgi, ļaujot izvēlēties katra spējām piemērotāko. Mūsu izglītības sistēmā līdz 9.klasei viss ir vienā katlā, skolēni mācās pēc vienām – manuprāt, visai augstām - programmu prasībām. Es esmu par to, lai programmas būtu diferencētākas jau pamatskolā.

- Esat strādājusi žurnālistikā. Redaktora amats ir gan labāk atalgots, gan arī, iespējams, prestižāks? Kādi bija apsvērumi izšķiroties starp žurnālista vai pedagoga profesiju?

Atrodoties Vācijā, paralēli pedagoga darbam man bija iespēja rakstīt ārzemju zvaigžņu portretus žurnālam „Privātā dzīve”, vēlāk arī rakstus par modes tēmām žurnālam „Pastaiga”. Sākās viss nejauši, kā joks, kad sēžot Preses nama kafejnīcā savai draudzenei pavaicāju, kādēļ žurnāls, kurā viņa strādā, nestāsta par ārzemju slavenībām. Sekoja saruna ar žurnāla galveno redaktori, kā rezultātā izveidojās ilggadīga sadarbība.

Kad atgriezos no darba Vācijā, loģisks turpinājums žurnālistes darbam bija redaktora vietnieces darbs žurnālā „Pastaiga”. Vēl pēc gada nāca piedāvājums kļūt par „Unas” redaktori. Tomēr šajā amatā nejutos komfortabli, jo sāku izjust izglītības trūkumu šajā nozarē. Darbs it kā ritēja gludi, žurnāli tika izdoti un pirkti, bet šaubas par sevi - vai esmu īstajā vietā, palika. Pametu žurnālistiku un, pateicoties nejaušībai, nonācu skolā. Tā nu es kā Sprīdītis, apgājis apkārt pasaulei, esmu atgriezusies profesijā, kuru esmu apguvusi augstskolā.

- Radošums ir īpašība, kura nepieciešama gan žurnālista, gan pedagoga arodam. Cik radošs var būt angļu valodas skolotājs?

Pirmkārt, tas atkarīgs no skolas administrācijas. Babītes vidusskolas administrācija šajā ziņā ir brīnišķīga! Mums neliek pārlieku daudz noņemties ar atskaišu aizpildīšanu, neesam nospiesti ar papīriem. Otrkārt, tas ir atkarīgs no skolniekiem un manā skolā ir ļoti jauki bērni – tādas atvērtas dvēseles! Un arī angļu valoda ir priekšmets, kur izvērsties – var izmantot gan internetu, gan žurnālus un grāmatas, gan filmas. Šai priekšmetā nav tik striktas formulas, kuras jāapgūst.

- Esiet apguvusi kursu Thinking Approach un informātikas tehnoloģiju izmantošanu mācību procesā, cik daudz skolā tiek ieviestas modernas apmācību metodes?

Pamazām tiek ieviests viss, tieši Thinking Approach kursos mums pastāstīja, ka nav obligāti jāatstrādā strikts tematiskais plāns no konkrētās grāmatas, bet galvenais, lai eksāmenu rezultāti ir labi. Un rezultāti maniem skolēniem ir labi. Tādēļ varu ieviest radošākas metodes un izmantot jaunus veidus un tehnoloģijas. Es ļoti gaidu, kad man būs solītā interaktīvā tāfele (skolā mums tādas jau ir trīs) vai vismaz projektors un dators, lai varu stundās izmantot interaktīvo vidi. Pagaidām bieži strādāju ar skolēniem datorklasēs. Uzskatu, ka angļu valoda nav apgūstama kā latīņu valoda - tikai no grāmatām, tā ir dzīva valoda, tādēļ jāapgūst dzīvā, reālā vidē. Var, piemēram, skatīties seriālus par jauniešiem tuvām tēmām. Izvēlos īsas sērijas, kādas 20 minūtes garas, pēc kuru noskatīšanās skolēni pilda dažādus uzdevumus.

- Kursu veidā esiet apguvusi arī koačinga pamatus, „Radošu pieeju mācību procesu pilnveidošanai” un citus kursus. Kā tas palīdz mācību procesam?

Tad jāatgriežas pie mūsu sarunas sākuma: tas palīdz ne tik daudz mācību procesam, cik palīdz man! Es pielietoju šīs iegūtas zināšanas gan savā dzīvē, gan ejot klasē pie skolniekiem.

- Kas, Jūsuprāt, pedagogam būtu svarīgi, lai neiegrimtu rutīnā un, lai dzirkstele acīs saglabātos?

Pirmkārt, lai nebūtu tik mežonīgi liela slodze, kāda ir tagad. Ne jau aiz laba prāta mēs strādājam divas slodzes.... Otrkārt, nevajag uzņemt visu pārāk nopietni. Nevajag baidīties kļūdīties, piemēram, pildot kādu atskaiti. Skolotājā gan parasti sēž tāds teicamnieka sindroms, arī manī ilgus gadus tāds sēdēja, bet ir jāmainās. Piekrītu Kasparam Bikšum, kurš savās grāmatās dalās uzskatā, ka skolotājiem jāmainās. Un, kad skolotājs mainās un nāk klasē ar citu attieksmi, arī skolēni mainās. Ja ienāc klasē ar attieksmi, ka visi ir nekaunīgi un dauzoņas, tad viņi tādi arī būs. Ja domāsim, ka viņi forši, tad skolnieki būs forši! Un jāmainās pašam, lai atbrīvotos no tā, ka jābūt perfektam visos jautājumos. Te būs piemērs, kā es atbrīvojos no pārspīlēta perfekcionisma. Babītes vidusskola ir iesaistījusies Comenius projektā par migrācijas tēmu. Projektā piedalās skolas no septiņām valstīm un pavasarī pie mums viesojās 8 delegācijas, kopumā 70 cilvēku. Mums skolā bija laba organizatoriskā komanda, tomēr daļa koordinējošā un atskaišu darba bija jāuzņemas man. Protams, bija nedrošība kļūdīties ciparos, bet tieši tajā laika dzirdēju ziņu, ka Turaidas muzejam nomas līguma maksājumos bija iezagusies kļūda par miljons latiem. Cilvēki kļūdās par miljonu un galu galā neviens netiek sodīts... Tas, protams, nenozīmē, ka man arī jākļūdās par miljonu, bet tomēr šis fakts man ļāva mazāk saspringti nodoties darbam, jo apzinājos - ja arī kāda kļūda ieviesīsies, es to izlabošu... Kad izzūd bailes, tad arī stresa un kļūdu ir mazāk.

Man pašai lielu gandarījumu un dzirksteli darbam dod neformālie pasākumi ar saviem audzināmajiem – gan patreizējiem, gan tiem, kuri skolu jau beiguši. Arī sarunās ar vidusskolēniem varam savstarpēji bagātināties. Pagājušajā gadā, pateicoties savas skolnieces ieteikumam, izlasīju romānu „Krēsla” un pēc tam arī visas trīs tai sekojošās daļas, savukārt, pirms trim gadiem kāds vidusskolnieks man ieteica vienu Haruki Murakami romānu, un tagad esmu izlasījusi gandrīz visu, ko sarakstījis šis japāņu rakstnieks.

- Kā Jūs domājat, kādas perspektīvas studentiem paveras, kuri izvēlējušies padziļināti apgūt angļu valodu?

Manuprāt, ar valodām var darīt visu. Tagad gan ar vienu svešvalodu vairs nepietiek, bet pirms gadiem 10 labs angļu valodas speciālists varēja atrast sev pielietojumu gan biznesa struktūrās, gan starptautiskos uzņēmumos. Domāju, ja ir apgūtas divas vai vairāk svešvalodas, arī šobrīd paveras ļoti plašas iespējas dabūt interesantu darbu.

- Kas palīdz Jums atpūsties no intensīvā darba skolā?

Sportiski aktīvs dzīves veids. Vakaros ar velosipēdu braucu uz jūru skatīties saulrietu, no rītiem eju skriet ar suni. Maija beigās noskrēju Nordea pusmaratonu, savukārt, „Zelta kedas” 5km distancē ieguvu 3.vietu savā vecuma grupā. Vasarā ar vīru esam aizrāvušies ar sērfošanu. Arī ar saviem audzināmajiem izvēlos aktīvu atpūtu - beidzoties mācību gadam, savai klasei noorganizēju braucienu ar riteņiem uz Līvu akvaparku. Skolēni to, protams, novērtē.

- Ko Jūs ieteiktu topošajam vai jau esošajam Latvijas Universitātes studentam, kura aicinājums ir pedagoģija, bet šī brīža darba tirgus situācija liek šaubīties par izvēles pareizību?

Ja pedagoģija ir sirdij tuva, tā noteikti jāmācās. Krīzes laiks ir labs, lai mācītos, jo pēc 4 gadiem situācija skolās noteikti būs mainījusies. Turklāt, ja esi aktīvs, paralēli pamatdarbam vienmēr var atrast papildus peļņas iespējas.

 

09.06.2010.