Karīna Oborune, Universitātes Avīze

“Lai gūtu panākumus karjerā, ir jāmācās, jāstrādā un jāpilnveido savas zināšanas”, tā saka Juris Hmeļņickis, kurš studē Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes doktorantūras analītiskajā ķīmijas programmā un ir AS “Grindeks” Hromatogrāfijas laboratorijas vadītājs. Viņš ir arī absolvējis bakalaura un maģistra programmas LU Ķīmijas fakultātē, kā arī piedalījies vairākās izstādēs, semināros, simpozijos, kursos Spānijā, Šveicē, Vācijā, Holandē, Lielbritānijā, Francijā un Somijā. Universitātes avīze izjautāja par karjeras veidošanu ķīmijas nozarē un iespējām Latvijā.

Kāpēc izvēlējāties studēt ķīmiju? Vai tā bija pārdomāta izvēle?

12. klasē izdomāju, ka studēšu ķīmiju. Toreiz kļuva populāras profesijas saistītas ar pārtikas kontroli un sanitārām inspekcijām. Tāpēc sapratu, ka ir jāapgūst tāda profesija, kurā būtu darbs, un pārtikas nozare ir tā nozare, kurā vienmēr būs nepieciešami cilvēki. Izvēlējos LU, jo universitāte piedāvā akadēmiskas zināšanas un LU vismaz neformāli ieņem līderpozīcijas.

Vai Latvijā, Jūsuprāt, studēt ķīmiju ir populāri?

Manuprāt, Latvijā nav populāri, jo tā ir sarežģīta zinātne. Pirmkārt, visiem ķīmija asociējas ar mērkolbām, krāsainiem šķīdumiem, baltiem halātiem, kas savā ziņā ir stereotips no padomju laikiem, jo mūsdienās pētniekus var sastapt arī uzvalkā. Vēl viens stereotips ir saistīts ar to, ka daudzi savulaik zaudēja darbu, tāpēc vecāki negribēja, lai viņu bērni studē ķīmiju. Arī studējot inženierzinātnes nebija izredžu atrast darbu, jo algas bija ļoti zemas, salīdzinot ar citām profesijām. Taču es uzskatu, ka mūsdienās jebkurš labs speciālists var nopelnīt neatkarīgi no profesijas. Algai nav jābūt motivatoram profesijas izvēlē.

Vai Jūs ieteiktu topošajiem studentiem izvēlēties studēt ķīmiju?

Es rekomendēju studēt ķīmiju tiem, kuriem tā iet pie sirds. Ja ķīmija nav sirdslieta, tad grūti būs strādāt ķīmijas nozarē. Viena meitene strādāja pie mums Grindeksā uz pusslodzi, bet viņa nostrādāja 4-5 mēnešus, saprotot, ka tas nav priekš viņas. Tāpēc uzskatu, ka, ja ķīmija neiet pie sirds – tad nebūsi apmierināts ar padarīto un negūsi panākumus. Ķīmijas nozarē pastāv attīstības perspektīvas un būs ļoti viegli atrast darbu, jo konkurence ir mazāka nekā, piemēram, starp juristiem vai ekonomistiem.

Cik kopā bija studentu, kad jūs absolvējāt LU?

Kopumā mēs bijām divdesmit četri, taču ne jau visi saistīja savu nākotni ar ķīmiju, daudzi nepalika Rīgā, bet atgriezās pie savām ģimenēm. Ja cilvēks “pabeidz” ķīmiķus, tas nenozīmē, ka viņš visu dzīvi strādā laboratorijā.

Jums bija iespēja studēt gan LU, gan RTU – vai ir kādas būtiskas atšķirības?

LU bija mana pirmā augstskola un biju ļoti laimīgs, ka tiku budžetā. Īpaši spēcīgas emocijas bija 1.kursā. LU pasniedzēji bija atsaucīgi, pretimnākoši, “cepuri viņiem nost”, un mēs, ķīmiķi, jutāmies kā viena liela ģimene. Kursā visi viens otru pazina pēc vārdiem un uzvārdiem, pasniedzēji zināja, kur katrs no mums strādā, ar ko nodarbojas, tāpēc arī attieksme bija citādāka. RTU uztvēru pragmatiskāk, jo gāju studēt nevis kā skolēns, bet jau kā bakalaura grādu ieguvis - lai papildinātu zināšanas kvalitātes jomā un man bija jāmaksā par studijām, jo studēju neklātienē. Arī studentu grupa bija savādāka – ne jau 12. klases absolventi, kuriem 1. kurss tikai priekšā, bet daudzi mani kolēģi bija vecāki par mani un par dažu labu pasniedzēju. Tie bija uzņēmumu vadītāji vai īpašnieki, kas bija uzkrājuši dzīves pieredzi.

2. kursā jūs jau uzsākāt savas darba gaitas uzņēmumā AS “Grindeks”. Vai ar tām zināšanām, kas jums bija, pietika, lai varētu strādāt? Kādas praktiskas zināšanas ieguvāt darbā?

Nelielas teorētiskas zināšanas man bija uzkrātas, bet praktiskās zināšanas bija tuvu nullei. Vajadzēja mācīties visu no sākuma un bija ļoti interesanti visu apgūt. Daudz lasīju grāmatas, daudz ko jaunu priekš sevis uzzināju. Arī lekcijas augstskolā bija vieglāk uztvert, jo zināju, par ko iet runa un kur praktiski to var pielietot, tāpēc klausījos uzmanīgāk.

Vai uzņēmumā jums arī bija apmācības?

Mani apmācīja viens cilvēks aptuveni trīs mēnešus, taču šis periods var būt ilgāks vai īsāks – viss ir atkarīgs no mācekļa un arī no tā, kurš cilvēks apmāca, jo vienam var būt ļoti augstas prasības, bet citam zemākas. Man bija diezgan jauks kolektīvs un uzskatu, ka man tajā laikā palaimējās, jo biju visjaunākais, savukārt, kolēģi bija eksperti savā jomā, tāpēc, kopā strādājot, varēju attīstīt savas profesionālās zināšanas. Grindeksā toreiz strādāja cilvēki, kuriem vēl bija pieredze no padomju laikiem un viņi labi izprata ražošanas viedokli, jo bija izgājuši smagu dzīves skolu. Deviņdesmitajos gados sākās pārmaiņas un toreiz daudzi uzņēmumi saskārās ar to, ka nav jaunākās paaudzes, kas pārņemtu zināšanas. Tagad nāk jauni cilvēki ar jaunām idejām un zināšanām. Jaunus cilvēkus var redzēt arī Grindeksa gaiteņos, un tas ir labi, jo 4-5 gados notiks paaudžu nomaiņa. To arī atzīst vadība, uzsverot, ka vidējais speciālista vecums samazinās un tā ir ļoti pozitīva pieredze. Grindeksā ir arī sava bibliotēka, kur var atnākt un papildināt zināšanas, attīstīties uz priekšu.

Kas, Jūsuprāt, ir veiksmīgas karjeras pamatā?

Neko jau nav jāizgudro no jauna – ir jāmācās, jāstrādā un jāpilnveido zināšanas un tā pa riņķi. Nedrīkst apstāties uz sasniegtā – jābūt ļoti mērķtiecīgam, arī nākotnē jāuzstāda sev mērķi. Jācenšas sasniegt mērķus un ir jāsaprot, kas ir nepieciešams, lai tos sasniegtu.

Jūs esat piedalījies vairākās izstādēs, simpozijos, kursos un semināros ārzemēs – Vācijā, Lielbritānijā, Šveicē, Spānijā, Somijā, Francijā u.c. Kurš izglītojošs pasākums Jums visvairāk palika atmiņā un kāpēc?

Es teikšu tā, ka katrs kurss un simpozijs deva kaut ko jaunu. Grūt pateikt, kurš ir labākais, jo katrā dzīves posmā tas deva jaunu impulsu sevis pilnveidošanā. Lielāku iespaidu deva stažēšanās Vācijā farmācijas uzņēmumā “Merck” KGAa centrālajā analītiskajā departamentā. Šis laiks man palika atmiņā, jo toreiz pabeidzu maģistrantūru un es varēju no iekšienes paskatīties, kā strādā liels farmācijas uzņēmums ar milzīgiem apgrozījumiem. Stažēšanās laikā varēju salīdzināt darba apstākļus, un man bija interesanti. Godīgi sakot ne vienmēr ir tik viegli tikt un iepazīt lielu ārzemju uzņēmumu. Ieguvu daudz, jo izpratu, kā tie procesi notiek Vācijā, tas arī bija viens no impulsiem iet mācīties doktorantūrā, jo sapratu, kas man ir nepieciešams, un ka ar maģistra grādu nepietiek.

Kādi ir Jūsu nākotnes plāni profesionālajā dzīvē?

Šobrīd plānoju pabeigt studijas doktorantūrā un nākošgad aizstāvēšu doktora disertāciju, jo šobrīd pietrūkst zinātnisko publikāciju, kas ir viens no nosacījumiem, lai tiktu pie doktora disertācijas aizstāvēšanas. Pēc tam ko darīšu? Nezinu… droši vien pēc doktorantūras būs jāizvēlas, ko darīt tālāk, varbūt saistīšu nākotni ar kvalitātes menedžmentu, bet pagaidām ir jāpagaida līdz tam brīdim – jāpaņem time-out un jāpārdomā dzīve.

Ko Jūs novēlētu tiem studentiem, kas ir uzsākuši plānot savu karjeru?

Nav ko kautrēties meklēt darbu, jo bieži vien studenti domā, ka viņus bez pieredzes neviens nepaņems vai aizsūta CV piecām sešām kompānijām, bet īstenībā būtu jāaizsūta uz 100 kompānijām, no kurām 5-6 atbildēs. Varbūt ne visas kompānijas uzaicinās jūs uz interviju, taču tas parādīs attieksmi pret jaunajiem speciālistiem, jo varbūt pašlaik viņiem nav vajadzīgi jauni speciālisti, bet iespējams viņiem būs nepieciešami jauni darbinieki pēc viena diviem mēnešiem. Atnākot uz darbu, daudzi jaunieši ir ļoti ambiciozi un tas, protams, ir labi, taču to, ka tu esi pelnījis to algu, kuru pieprasi, ir jāapliecina ar darbiem. Smagi strādājot arī panāksi iespēju attīstīties!

Kas ir jādara, lai kāptu pa karjeras kāpnēm?

Visu laiku ir arī jāpilnveidojas, kā arī nevajag kautrēties un runāt ar vadītāju par savu karjeru, jo vadītājs nezina, ka tu vēlies augt profesionālajā ziņā un ka tevi kaut kas neapmierina.

Kādas prasmes ir jāattīsta?

Jāattīsta komunikācijas prasmes. Lai, piemēram, kļūtu par vadītāju ir daudz jākomunicē ar dažādiem cilvēkiem. Jāattīsta hard un soft īpašības, jo ir īpašības, kuras grūti attīstīt un ir īpašības, kuras no dabas dotas. Visu laiku ir jācenšas sevi pilnveidot, jo tas ir ļoti svarīgi karjeras veidošanā. Daudz būtu jāvelta uzmanība zināšanu ieguvei pašmācības ceļā. Jāizmanto dažādi informācijas avoti. Tās zināšanas, ko dod darbs - ir labas, taču arī internetā var atrast daudz vērtīgas informācijas. Ir jāatrod brīvs laiks un jāpalasa par savu specialitāti, it īpaši pēdējo aktuālāko informāciju, jo ir jābūt nedaudz kompetentākam par saviem kolēģiem. Tāpēc nevajadzētu būt slinkam, un kamēr kāds no kolēģiem kaut kur atpūšas, ir jāiegūst papildus informācija. Jau minēju internetu – var apsēsties mājās un izlasīt jaunākās ziņas. Ja ir pieejam, grāmatas, kuras veikalos makā 200 Ls, internetā var izlasīt par brīvu. Uzskatu to par kolosālu iespēju! Kā arī laptopa priekšrocības, ko var paņemt uz pludmali un lasīt sauļojoties! Taču jāstrādā ir smagi – slinki cilvēki ļoti reti kad sasniedz kaut ko ievērojamu.

Tad jūs uzskatāt, ka ar bakalauru nepietiek?

Pēc bakalaura nevajadzētu apstāties, jo, kad tu studē, tu uzzini kaut ko jaunu. Daži studenti saka, ka bakalaurs ir maz atšķirīgs no maģistra programmas, daži priekšmeti pat atkārtojas. Manuprāt, pēc bakalaura iegūšanas ir cits domāšanas veids, citas prioritātes, dzīves pieredze un darba pieredze, kā studijas uzsākot. Tāpat kā ar grāmatas lasīšanu – pirmo reizi izlasi grāmatu, paies laiks 1-2 gadi, tad pārlasi vēlreiz un ieraugi kaut ko jaunu. Grāmatu lasīšanu var salīdzināt ar lekcijām - jo vairāk klausies, jo vairāk uzzini!

01.08.2008.