Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
No vēlmes studēt līdz ietekmīgam amatam
Pēdējās izmaiņas veiktas:
02.07.2010

Aleksandrs Vorobjovs, Universitātes Avīze

Jurijs Adamovičs ir Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes maģistrs starptautiskās uzņēmējdarbības vadībā. Viņš turpina studijas ekonomikas doktorantūrā un nākamgad plāno aizstāvēt savu doktora disertāciju. Jurija izglītība un strādātprasme tik augstu novērtēta Latvijas Republikas Finanšu ministrijā (FM), ka pēc darba FM Eiropas integrācijas departamentā viņam tika piedāvāts vadīt atsevišķu nodaļu, kas ar laiku paplašinājās un pārtapa par Starptautiskās finanšu politikas departamentu, kur Jurijs kļuva par direktoru.

Kāds bija ceļš no vēlmes studēt Juridiskajā fakultātē (JF) līdz trešajam ietekmīgākajam amatam FM amatu hierarhijā? Par to saruna ar EVF doktorantu Juriju Adamoviču.



Pastāstiet par laiku, kad stājāties Universitātē. Kas bija izšķirošais, pieņemot lēmumu studēt EVF biznesa administrēšanu ar specializāciju starptautiskajās ekonomiskajās attiecībās?

Kad stājos Universitātē, iesniedzu dokumentus divās fakultātēs – Juridiskajā un divās EVF studiju programmās – ekonomistos un vadībniekos. Prioritāte man bija juristi. Tas bija jau pirms kāda laika, kad pret studiju kredītiem un tamlīdzīgām iespējām bija diezgan skeptiska attieksme, tā ka mērķēju tikai uz budžeta vietām. Valsts finansēto studentu sarakstā Juridiskajā fakultātē es netiku, toties tiku vadībniekos. Tas arī lielā mērā noteica manu izvēli.
Bija posms, kad domāju – tomēr vajadzēja studēt jurisprudenci. Tagad saprotu, ka starptautiskās ekonomiskās attiecības ir laba izvēle. Nekad un neko nevajag nožēlot. Viss notiek tā, kā tam jānotiek.
Uzreiz sapratu, ka starptautiskās attiecības ir virziens, ko vēlos studēt. Man patika arī tas, ka studijas bija saistītas ar svešvalodām. (Jurijs pārvalda latviešu, krievu, angļu un iesācēja līmenī arī franču valodu, mēģinājis studēt zviedru valodu, taču atzīst, ka tā ir grūta). Tādēļ es īpaši ilgi nešaubījos, pirms izvēlējos šo virzienu.
Mani vecāki un vecākais brālis studēja Latvijas Lauksaimniecības Universitātē. Ģimenē esmu vienīgais, kas izvēlējās studēt kaut ko citu. Uz Rīgu atbraucu no laukiem, ģimene uz manu izvēli raudzījās diezgan skeptiski. Teicu, ka gribu apgūt kaut ko citu, ne tā kā visi, iet savu ceļu. Tā esmu nonācis tur, kur esmu.


– Pastāstiet vairāk par savas karjeras izaugsmi Finanšu ministrijā!

Uz ministriju atnācu strādāt 2003. gadā, kas bija strauju pārmaiņu laiks. Latvijā noritēja maratons, lai iestātos Eiropas Savienībā. Sāku strādāt Eiropas integrācijas departamentā. Šajā struktūrvienībā kolēģiem bija daudz dažādu funkciju, jo Latvijā tā bija pavisam jauna sfēra. Tobrīd tas bija raksturīgs arī citām valsts pārvaldes institūcijām.
Kad Latvija 2004. gadā kļuva par ES dalībvalsti, bija pienācis laiks reorganizēt toreizējo Eiropas integrācijas departamentu. Tādēļ tā struktūru vajadzēja mainīt, mums parādījās jaunas funkcijas un citi pienākumi, kas no tām izriet. Uz bijušā departamenta bāzes tika izveidots vēl lielāks departaments ar trim nodaļām. Tiku iecelts par Starptautisko finanšu organizāciju nodaļas vadītāju ES un starptautisko lietu departamentā. Manā pārziņā nonāca visas starptautiskās finanšu institūcijas, kurās Latvija ir akcionārs, tostarp Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka un Eiropas Investīciju banka, un FM ārvalstu divpusējās sadarbības jautājumi. Analizējām, kā strādā mūsu kolēģi citās valstīs, jo arī ārpus ES notiek svarīgas un komplicētas lietas finanšu jomā. Veicot šo analīzi, tika pieņemts lēmums manis vadīto nodaļu izveidot par atsevišķu departamentu, jo starptautiskā finanšu politika ir pietiekoši atšķirīga sfēra, lai būtu institucionāli atsevišķi nodalīta.
Jautājumi, kas tika risināti ES un starptautisko lietu departamentā un mūsu nodaļā, savā starpā nebija pārāk cieši saistīti. Līdz ar to no efektīva menedžmenta viedokļa bija prātīgi tos atdalīt.


Jūsu vadītajā departamentā strādā astoņi cilvēki. Pastāstiet, kā jūs sastrādājaties ar vecākiem un pieredzējušākiem jūsu pakļautībā esošajiem kolēģiem?

Tas ir klasiskās menedžmenta teorijas jautājums – kā tu pats sevi nostādi, tā darbs kolektīvā arī notiks. Strādājot departamentā, vecuma aspekts man nekad nav sagādājis grūtības.
Grūtāk bija ES sanāksmēs Briselē vai citur Rietumeiropā – tu redzi, ka citu valstu pārstāvji pie sarunu galda ir sirmgalvji. Diezgan smagi bija sākotnējā periodā, kad bija jārunā ar kolēģiem no citām valstīm, kuri varbūt visu savu apzināto mūžu ir strādājuši šajā jomā un kam ir 20-30 gadu pieredze. Tas ir raksturīgi visu jauno ES dalībvalstu pārstāvjiem. Tomēr ar laiku pierodi, jo iemācies sevi pierādīt kā kompetentu speciālistu savā jomā. Tad tu jūties daudz pārliecinātāk.


– Paralēli studijām jūs piedalījāties daudzos citu valstu rīkotos kursos un semināros. Vai savā darbā bieži izmantojat to sniegtās gudrības? Kura mācību pieredze šķiet vērtīgākā jūsu kvalifikācijas celšanā?

No visiem ārpus Universitātes apmeklētajiem kursiem un semināriem visvērtīgākais bija Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) rīkotais seminārs Vīnē. SVF šādus seminārus rīko regulāri. To, ko tur ieguvu mēneša laikā, nevar salīdzināt ar manu līdzšinējo akadēmisko pieredzi. Seminārs bija nenovērtējams pasniegšanas metodes ziņā, tā pasniedzēji iepriekš bija strādājuši par SVF konsultantiem, dažādu valstu Centrālo banku prezidentu padomniekiem vai ieņēmuši augstus amatus valsts finanšu pārvaldes iestādēs. Šie cilvēki ir guvuši ievērojamu pieredzi. Seminārs bija ar praktisku ievirzi, tajā tika runāts par makroekonomiskās prognozēšanas metodēm.
SVF seminārā nevar piedalīties jebkurš interesents. Jābūt FM vai Centrālās bankas darbiniekam. Es tajā brīdī biju FM nodaļas vadītājs. Valsts iestādēs strādājošo priekšrocība ir ļoti daudz iespēju mācīties un pilnveidot sevi. Regulāri tiek saņemti ielūgumi uz dažādiem kursiem un semināriem, starptautiskām organizācijām. Tas lielākoties neprasa nekādus papildu ieguldījumus no darba devēja, jo par šiem kursiem maksā organizācija, kas tos rīko. Tas ir izdevīgi gan darba devējam, gan darba ņēmējam, visi ir ieguvēji.
Semināros un kursos ir iespēja sadarboties ar kolēģiem, kas arī ieņem augstus amatus un ikdienā pieņem svarīgus lēmumus. Līdz ar to šī ārpus akadēmiskā pieredze ir ļoti vērtīga.


– Kā vērtējat pašreizējo studentu iespējas iegūt labi atalgotu, respektējamu darbu finanšu jomā?

Man šis masveida sindroms iet studēt par juristiem vai ekonomistiem vienmēr licies dīvains. Liekas, ka tagad šī situācija mainās uz labo pusi. Uzskatu, ka katram cilvēkam jābūt savam personīgajam „es”. Ja jūti, ka tas ir tavs aicinājums, tas, ko tu vari un gribi darīt, tad studē. Taču studēt ekonomiku vai jurisprudenci tikai tāpēc, ka tā dara visi tavi draugi, man neliekas pārdomāts solis.
Iekārtošanās labi apmaksātā darbā ir katra cilvēka ambīciju un spēju jautājums. Ja tu esi pietiekoši zinošs, ambiciozs, mērķtiecīgs, ja tev ir vēlme mācīties, tad ir visas iespējas pašrealizēties.


– Vai saskatāt pārmaiņas šodienas un vakardienas pirmkursniekos?

Šobrīd studēju doktorantūras otrajā gadā, nākamgad man būtu jāaizstāv doktora disertācija. Ar to gan veicas diezgan grūti, jo tā paņem laiku arī ārpus darba.
Kā doktorantam man ir jālasa lekcijas bakalauriem. Pirmkursnieku pārmaiņas es vērtēju visumā pozitīvi. Liekas, ka šodienas pirmkursnieki ir nobriedušāki nekā pirms septiņiem gadiem, kad sēdēju studenta krēslā. Varbūt man vienkārši paveicās un tās bija tikai atsevišķas grupas, kuru dēļ izveidojās šāds priekšstats. Apkārtējā vide mainās ļoti strauji. Visām tām pārmaiņām, kas pēdējos 10-15 gados notikušas mūsu valstī, ir jāpielāgojas, un izskatās, ka jaunatne tām tiek līdzi.
Studiju gados novēroju, ka vidusskolu absolventi uz Universitāti atnāk ar naivu pārliecību, ka zināšanas viņos kāds ieliks. Man nekad šādas sajūtas nebija. Es sapratu – ja tu gribi kaut ko uzzināt, iemācīties, tad zināšanas ir jāpaņem pašam.


– Ko jūs ieteiktu vai novēlētu tiem, kuri ir savu studiju gaitu pašā sākumā un par karjeru vēl tikai sapņo?

Izvirzīt ambiciozus mērķus un pārdomāti uz tiem virzīties!


– Cik lielā mērā finansista panākumi ir atkarīgi no viņa paša pūlēm un cik daudz no veiksmes?

Man šķiet, ka jebkurā amatā ir jāpaļaujas uz saviem spēkiem, savām zināšanām. Ja tev nav pamata, tad kaut ko sasniegt pašam ir nereāli. Protams, nevar noliegt, ka ir svarīgi īstajā laikā atrasties īstajā vietā, tā ka arī veiksme daudz ko nozīmē, īpaši tādā augošā valstī kā Latvija, kurā notiek straujas pārmaiņas.
Tajā, ka man ir bijusi visumā veiksmīga karjeras izaugsme, es diezgan lielā mērā saskatu rakstura īpašību ietekmi. Tas attiecas uz jebkuru mācību disciplīnu. Teiksim, ar svešvalodām – pirmajā un otrajā kursā biju nolēmis katru dienu iemācīties vismaz 20 jaunus vārdus. Tikai tā var kaut ko sasniegt. Ja sēdēsi un gaidīsi, ka notiks kaut kas labs – dzīvē tā nenotiek. Lai kaut ko sasniegtu, ir smagi jāstrādā, no kaut kā jāatsakās. Varbūt retāk aiziet ar draugiem iedzert alu, bet izlasīt kādu labu grāmatu. Ko es gribētu no savas puses ieteikt studentiem – nekad nebūs tik daudz brīva laika, cik ir mācību laikā. Jo vecāks kļūst cilvēks, jo vairāk pienākumu viņam rodas – darbs, ģimene –, jo mazāk laika atliek sevis pilnveidošanai. Tāpēc visas pamatzināšanas jācenšas iegūt studiju laikā. Vēlāk to varēs likt lietā un ar savām zināšanām, spējām augt profesionāli vairot savas ģimenes labklājību.


– Kādas ir jūsu turpmākās ieceres sevis pilnveidošanā un profesionālajā izaugsmē vai citās jomās, ko jūs vēlētos atklāt intervijas lasītājiem?

Uzskatu, ka jebkuram profesionālim ir nemitīgi jāpilnveidojas. Ja apstāsies, tad būsi izsists no aprites. Tāpēc doktora grāds, ko es plānoju iegūt tuvākajā laikā, nepieliks punktu manai profesionālajai izaugsmei. Turpināšu pilnveidot savas zināšanas.
Konkrētākus nākotnes plānus es negribētu atklāt. Protams, tādi ir un diezgan ambiciozi. Es ceru, ka turpināsies manas karjeras izaugsme. Varbūt ne tik strauji kā līdz šim, jo tas šīs organizācijas ietvaros varbūt nebūtu īsti iespējams – pēc hierarhijas augstākie amati ministrijā ir tikai valsts sekretārei, viņas vietniekiem un finanšu ministram. Katrā ziņā es ticu un ceru, ka tas ir tikai sākuma posms manā profesionālajā dzīvē.

11.06.2007.