Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Darbs idejas vārdā
Pēdējās izmaiņas veiktas:
02.07.2010

Rita Tālmane, LU Karjeras centrs
Dagnija Baltiņa Latvijas Universitātē studēja vēsturi. Pēc Universitātes absolvēšanas sekoja maģistrantūra Pasaules mantojuma studijās Brandenburgas Tehniskajā universitātē (Vācija) un pētniecības semestris Kultūras mantojuma Maģistrantūras programmā Dīkinas Universitātē (Austrālija). Šobrīd Dagnija ir UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, Zinātnes un Kultūras organizācijas) Latvijas Nacionālajā komisijas ģenerālsekretāre. Pirms šī darba Dagnija bija aktīvi iesaistījusies jaunatnes darbā gan Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamentā, gan strādājusi kā brīvprātīgā UNESCO, bijusi LU Studentu padomes dalībniece un radio NABA raidījumu vadītāja. Dagnija secina, ka līdz tik nozīmīgam amatam viņa tikusi, pateicoties iniciatīvai un aktīvai sabiedriskai darbībai. Viņa aktīvi apmeklē konferences un seminārus, kas ir veltīti Kultūras mantojuma saglabāšanai un novērtēšanai, jo viņas vērtējumā: „Kultūras mantojums ir tādas nebeidzamas studijas, kurās man vēl jāmācās un jāmācās.”


- LU Vēstures un filozofijas fakultāti absolvējāt 2006.gadā. Kā vērtējat iegūto vēsturnieces izglītību?

Dzīves laikā man paveicies ar ļoti labiem cilvēkiem, kas bijuši līdzās. LU Vēstures fakultāte ir viena no šīm vietām, kur esmu satikusi šādus cilvēkus. Kursa darbu un bakalaura darba vadītājs man bija profesors Gavriļins, kurš ir izcila un ļoti interesanta personība. Ļoti augstu vērtēju, kā profesors strādāja ar studentiem, viņa personīgo aizrautību un mīlestību pret darbu, ārkārtīgi plašo redzes lauku. No viņa varēju mācīties šo aizrautību, spēju dot un skatīt lietas kopsakarībās.

- Vai profesoram Gavriļinam bija izšķiroša loma Jūsu lēmumā pievērsties kultūras mantojuma studijām?

Jā, domāju, ka profesora Gavriļina personībai bija liela nozīme. Taču kultūras mantojums ir tādas nebeidzamas studijas, kurās man vēl jāmācās un jāmācās.  


- Pēc tam Jūs mācījāties maģistrantūrā Brandenburgas Tehniskajā universitātē Pasaules mantojuma studijās. Vai variet pastāstiet par šo studiju pieredzi?

Ja man kāds jautātu, vai ir vērts studēt ārzemēs – noteikti teiktu: „ir vērts!” Man bija kolosāla iespēja studēt Vācijā un pēc tam Austrālijā. Taču arī tās bija divas atšķirīgas pieredzes - Vācija ir ārkārtīgi organizēta, loģiska, sakārtota un pretstatā tai Austrālija, kas ir vēju izdedzināta, saules izkaltēta, tomēr akadēmiskā ziņā ļoti progresīva. Vācijā apguvu teorētiskās zināšanas, savukārt, Austrālijā strādājām vairāk praktiskos un grupu darbus, kā arī veicām pētījumus.  


- Kultūras mantojuma studijas, tā tomēr ir šaura specializācija. Vai nebiedēja tas, ka būs sarežģīti atrast darbu specialitātē?

Es nepiekrītu, ka tā ir šaura specializācija. Tā iemāca ļoti plaši vērtēt lietas un ieraudzīt vērtības un kopsakarības. Šī joma ir pa vidu starp vēsturi, mākslu un kultūru, tas ir atskats pagātnē, šī brīža izvērtējums un ieskats nākotnē. Tie ir arī filozofijas, valodas un identitātes jautājumi. Kultūras mantojums ietver sevī ļoti plašu jautājumu klāstu, ar kuru var strādāt. Un tieši tāpēc, ka šī izglītība ir tik plaša, daudzpusīga un dziļa, tā ir iespējām pilna. Tālāk savu profesionālo darbību var saistīt gan ar muzeoloģiju, vēsturi, mākslas vēsturi, arhīvniecību, bibliotēkām, gan ar akadēmisku darbu. Un cilvēks var būt gan menedžeris, gan projektu vadītājs, jebkas, ko viņš pats tālāk sevī attīsta un kādas prasmes izkopj.  


- Kas Jums savā darbā patīk visvairāk?

Man patīk mans darbs un piederības sajūta šai organizācijai. Ārkārtīgi patīk cilvēki, kas strādā UNESCO. Es novērtēju, ka strādājot UNESCO man ir iespēja satikt interesantus, labus, ar plašu redzesloku, ļoti izglītotus un dažādām pieredzēm cauri izgājušus cilvēkus. Man patīk tas, ka savā darbā varu izdarīt lietas, kuras citviet būtu sarežģītāk veicamas. Piemēram, tagad mēs izveidojām programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālo reģistru ar mērķi apzināt Latvijas nozīmīgāko dokumentāro mantojumu un veicināt tā aizsardzību, pieejamību un atpazīstamību Latvijas un starptautiskā mērogā. Cilvēki novērtē šo ideju un darbu, jo dokumentārajos fondos un privātās kolekcijās rodams daudz unikālu vērtību, kuru pieejamības veicināšana, iepazīšana un atpazīstamība bagātinātu Latvijas iedzīvotāju zināšanas par Latvijas vēsturi un Latvijas dokumentāro mantojumu. Ir būtiski uzsvērt, ka UNESCO strādā nevis zīmola vārdā, bet ideju vārdā, kas dod mums iespēju piedalīties ļoti daudzos un dažādos sabiedrībā akutālos procesos. Tieši šis klātesamības moments izglītībā, zinātnē, kultūrā un komunikāciju un informācijas jautājumos apliecina šo UNESCO pievienoto vērtību un nepieciešamību šodien.  


- Vai ir kāda kultūras mantojuma pērle Latvijā, par kuras patronesi (aizbildni) vēlētos kļūt?

Mēs iestājamies par konkrētu UNESCO Pasaules mantojuma vietu saglabāšanu kā unikāliem visas cilvēces mantojuma piemēriem, taču kultūras mantojums nebeidzas, piemēram, ar Rīgas vēsturiskā centra robežām. UNESCO Pasaules mantojuma vietas drīzāk ir piemēri, kas atklāj mantojuma daudzveidību un bagātību visā pasaulē, aicinot pievērsties konkrētas sabiedrības un vides vērtību apzināšanai un kopšanai to visplašākajā izpratnē. Pie šo lokālo vērtību apzināšanas un iepazīšanas arī strādājam. Mums ir ļoti labs piemērs ar suitu kultūrtelpu kā vienkāršās un viegli saprotamās lietās atklājas arī UNESCO nozīmība un devums. Mēs gatavojām suitu kultūrtelpas nomināciju UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam, kuram nepieciešama neatliekama saglabāšana. Gatavošanās process nominācijai, darbs ar šo kultūrtelpu – tas pats par sevi jau bija iedvesmojošs darbs. Jo vairāk izkopjam šo kultūrtelpu, jo vairāk cilvēku iesaistās šai darbā un atklāj savas kultūras daudzveidību, jo krāšņāks atklājas šis mantojums, ko turpmāk kopt un saglabāt. Tas ir mūsu piemērs, kā UNESCO, kas ir milzīga vispasaules organizācija, mērķi īstenojas pavisam konkrētā laikā un telpā, dodot ieguldījumu vietējās sabiedrības attīstībā un kultūras pašapziņas celšanā.  


- Studiju gados Jūs aktīvi darbojāties gan Studentu padomē, gan starptautiskajās jauniešu organizācijās, bijāt arī LU radio NABA raidījuma vadītāja, kā arī sekmīga studente. Ko Jums deva šāda aktīva dzīves pozīcija?

Atceros, bija viens mirklis, manuprāt, 2005.gadā, kad neskatoties uz dažādajām aktivitātēm un aizņemtību, mamma teica: „Dagnija, tu taču neko tā īsti nedari – ej mācies vācu valodu!”. Pēc viņas mudinājuma gāju intensīvajos vācu valodas kursos Gētes institūtā un paralēli kārtoju sesiju. Katru rītu mācījos vācu valodu, tad lekcijas, eksāmeni, sabiedriskās aktivitātes. Un pierādās, ka jo vairāk jādara, jo labāk viss tiek izdarīts. Tas iemāca mobilizēties un ārkārtīgi precīzi strādāt. Tam pamatā, protams, ir plānošana un disciplīna, tomēr tās ir īpašības, pie kurām vienmēr var piestrādāt un tās tālāk izkopt.  


- Tā ļoti nopietni un mērķtiecīgi. Vai studentiskai dzīvei arī pietika laika?

Jā! Sabiedriskajās aktivitātes jau nav piespiedu darbs. Tā ir iespēja ceļot, būt kopā ar radošiem cilvēkiem, būt nepārtrauktā ritmā, iesaistē un plūsmā, īstenojot kopā dažādas idejas ar līdzīgi domājošu draugu un paziņu pulku.  


- Jūs darbojāties arī Izglītības inovāciju fondā.

Tas bija gudrs un pārdomāts mehānisms, kā veicināt inovācijas izglītībā. Šī fonda vairs nav, bet es ceru, ka tas tiks atjaunots. Un tas būtu nepieciešams ne tikai skolēnu, bet arī skolotāju dēļ. Skolotājiem nepieciešams pamudinājums strādāt, iesaistīties, kopt sevī jaunās idejas un sajust tām atbalstu.  


- Strādājot UNESCO, Jums ir iespēja satikties ar ļoti pieredzējušiem kolēģiem cienījamos gados, vai neesat jaunākā Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre?

Jā, šobrīd esmu visjaunākā ģenerālsekretāre pasaulē un, domāju, vēl pāris gadus būšu. Es jūtos tā, ka man ir dota šī fantastiskā iespēja mācīties no saviem daudz pieredzējušākiem kolēģiem un ļoti novērtēju to, ko viņi man dod un viņu atbalstu. Neskatoties uz gadu starpību, mums ir ļoti sirsnīgas attiecības. Liels prieks, ka viņi ir gatavi dalīties savā pieredzē! Austrālijā man bija fantastisks profesors, kas tagad ir kļuvis par labu manu draugu. Kad mācības pie viņa bija noslēgušās, nodomāju, ka gribētu, lai man Latvijā ir studenti, kam tāpat varētu nodot savas zināšanas tālāk. Līdzīgi arī tagad, strādājot UNESCO es ceru, ka es esmu un būšu atbalsts arī citiem, daloties savā pieredzē un zināšanās.  


- Darbs saistīts ar biežiem komandējumiem un starptautisku konferenču apmeklējumu. Kā tas ir strādāt lielā starptautiskā organizācijā?

Tas ir skaisti, interesanti un izaicinoši, bet arī ļoti nogurdinoši, jo tur nav vietas kļūdām, nav vietas nogurumam vai nepatikai pret kādu darbu. Nav iespējas teikt „nē”, tāpēc, ka pateikt „nē” nozīmēs, ka nākamreiz šāda iespēja var nebūt. Tev pēkšņi piedāvā konferences ziņotāja pozīciju, kas ir smags darbs papildus jau tā intensīvajām darba stundām. Un tu nevari teikt „nē”, jo tā ir lieliska iespēja pierādīt ne tikai sevi, bet arī veiksmīgi pārstāvēt un izcelt savu valsti! Gribās jau būt apritē un uzņemties jaunus darbus un pienākumus, tomēr jārēķinās ar to, ka, jo vairāk iesaisties, jo vairāk no tevis tiek prasīts.  


- Kāds ir amata kandidātu atlases process UNESCO?

Pati UNESCO nokļuvu caur jaunatnes darbu kā brīvprātīgā UNESCO Latvijas Nacionālajā komisijā. Vairākus gadus strādāju brīvprātīgi, iesaistoties projektos un organizējot dažādas aktivitātes. Darbs UNESCO Latvijas Nacionālajā komisijā likās tik interesants, ka pat neiedomājos, ka kāds man par to varētu maksāt. Svarīgi, ka jaunietis, kas vēlas šeit strādāt, ir jauns un ambiciozs, bet viņam ir jābūt gatavam, ka darbu sāks ar e-pastu rakstīšanu, pastmarku līmēšanu, skriešanu apkārt ar vēstulēm, telefona zvaniem un citiem organizatoriskiem darbiem. Viņam ir jābūt gatavam mācīties. Runājot ar brīvprātīgo, pastrādājot 1-2 mēnešus kopā, uzzinām, ko viņš īsti grib un kāda viņam ir bijusi motivācija šeit strādāt. Mēs meklējam cilvēkus, kas ir lojāli šai organizācijai un iesaistās UNESCO darbībā nevis tāpēc, lai iegūtu interesantu ierakstu dzīves gājumā, bet gan tāpēc, lai caur savas personības izaugsmi, dotu kaut ko citiem. Jo mēs nebeidzamies šeit – mēs nebeidzamies ar sevi!  


- Atgriežoties pie kultūras mantojuma, Jūsuprāt, kā varētu attīstīties kultūras mantojuma lauciņš pēc 20 gadiem?

Ceru, ka pēc 20 gadiem mēs novērtēsim to, ko šobrīd saglabājam un kā mēs esam spējuši sabalansēt saglabāšanas un attīstības jautājumus. Taču domāju, ka nākamos 20 gadus mums būs centīgi jāstrādā pie savas atmiņas, pie kultūras mantojuma kopšanas, pie šīs kultūrpiederības izjūtas. Mūsu mantojums, mūsu vērtības, mūsu tauta un identitāte ir mūsu pagātne un nākotne. Jāstrādā pie šīs izjūtas un atzīšanas, ka mēs novērtējam mūsu kultūru šī vārda visplašākajā izpratnē un protam tajā smelties iedvesmu, spēku, enerģiju un turpmākās idejas!    

 

18.05.2010.