Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Būt par farmaceiti - studēt dzīves skolā visa mūža garumā
Pēdējās izmaiņas veiktas:
10.01.2012

Inese Lukaševska, A.W.Olsen & Partners

Cilvēki mēdz būt dažādi, tāpat kā viņu dzīves ceļi. Dažkārt šķiet, ka daži jau piedzimst ar skaidru apziņu, kas viņi ir un par ko viņi vēlas kļūt, savukārt citi savu arodu izvēlas pēc nejaušības, tā teikt, vadoties pēc zvaigžņu stāvokļa. Taču ir tādi, kas ir savas profesijas patrioti nevis tāpēc, ka to nosaka viņa iegūtais grāds vai profesijas standarti, bet tāpēc, ka tā ir viņu pārliecība, ka šis ir mans lauks, šī ir mana dzīves profesija un neko citu savā mūžā nevēlos darīt. Tieši tā var teikt par Latvijas Universitātes (LU) absolventi, „Euroaptiekas” farmaceiti Annu Rjabihu.

„Farmaceita profesija ir ļoti unikāla. Katru dienu, katru stundu no jauna jāiepazīst cilvēki. Jo vairāk izproti cilvēku, viņa rakstura nianses, psiholoģisko portretu, jo vairāk pats audz. Sanāk tāda kā dzīves skola,” farmaceite Anna Rjabiha.


- Zinu, ka Jums ir bijis interesants dzīves ceļš, esat studējusi ne tikai Latvijā, bet arī Itālijā. Kāda ir Jūsu izglītība un kāpēc izvēlējāties kļūt tieši par farmaceiti?

Sākotnēji apguvu farmaceita asistenta profesiju Rīgas Medicīnas skolā. Tolaik mācības ilga divus gadus, tad pēc skolas absolvēšanas gadu strādāju. Gads bija pietiekams laiks, lai saprastu, ka pietrūkst zināšanu gan farmakoloģijā, gan anatomijā, cilvēka fizioloģijā. Sapratu, ka jāvirzās uz priekšu.

Tolaik ar draudzeni nejauši dzirdējām, ka LU Medicīnas fakultātes Farmācijas nodaļā tiek uzņemts pirmais kurss. Pieteicāmies! Nomācoties LU vairāk nekā divus gadus, nolēmām paplašināt savu pasaules skatījumu, turpinot mācības kādā ārvalstu augstskolā. Iestājāmies Modenas Redžio Emilija universitātē (Università di Modena e Reggio Emilia) Itālijā, turpinot studijas farmaceita profesijā. Ja vien nebūtu satikusi šeit, Latvijā, savu topošo vīru, droši vien studijas Itālijā arī būtu pabeigusi, ne vien nomācījusies 2,5 gadus. Atgriežoties Latvijā, nolēmu pabeigt mācības LU. Tomēr, lai iegūtu maģistra grādu, nācās spert soli atpakaļ - no sākuma bija nepieciešams pabeigt trīsgadīgo bakalaura programmu, uzrakstīt bakalaura darbu un tad iestāties maģistrantūrā. Tā kā daļēji nācās zaudēt laiku, kuru biju nomācījusies Itālijā. Tomēr Itālijā bija labi, maksāja ļoti labu stipendiju un nodrošināja arī dzīvošanu. Ar eksāmeniem gan bija stingri - nevarēja spert soli ne uz priekšu, ne atpakaļ, visu vajadzēja kārtot laikus.


- Kā Jums šķiet - vai zināšanas, kuras ieguvāt mācību procesā, bija pietiekošas, lai pēc tam pilnvērtīgi iesoļotu darba tirgū? Kādi bija Jūsu lielākie ieguvumi?

Jā, protams. LU „viss iet līdzi laikam”. Ar to arī viss ir pateikts. Man arī ļoti paveicās, jo bija ļoti laba programmas kuratore – Ruta Muceniece. Ļoti labs cilvēks - gudra, izpalīdzīga, zinoša. Tikai tos labākos vārdus varu teikt par viņu, viņa visu organizēja. Ļoti liels darbs tika ieguldīts pašas programmas izveidē. Protams, no sākuma tā bija “jēla programma”, mēs bijām pirmie, kas tur studēja, taču laiks pierādīja, cik dzīvotspējīga tā ir. Farmakoloģiju mums pasniedza ļoti augstā līmenī, pat labāk kā Itālijā. Vienīgais žēl, ka padziļināti netika apgūta psiholoģija, no darba pieredzes varu teikt: tā tomēr ikdienā ir ļoti, ļoti nepieciešama, gan kontaktējoties ar klientiem, gan, lai pats nezaudētu to sākotnējo dzirksti un prieku, dēļ kuras patiesībā nāci strādāt šajā profesijā.

Svarīgi saprast, ka studijas ir tikai bāze. Tu sāc studēt, pēc tam kaut kādus jautājumus pētī plašāk, tas iepatīkas un rodas vēlme izzināt arvien vairāk un vairāk. Es uzskatu, ka nekas šai pasaulē nav neiespējams. Piemēram, Itālijā farmaceita profesiju apguvu itāliešu valodā. Līdz tam biju mācījusies tikai vienkāršus vārdus un gramatikas pamatus. Ir jāklauvē pie visām durvīm, nav bezizejas situāciju. Cilvēks visu var iemācīties un visu var apgūt, ja vien grib. Galvenais, patiesi, ir gribasspēks. Taču vienu gan konstatēju – kā cilvēks mācās šeit, tā viņš mācās arī ārzemēs, un valodai nav nekādas nozīmes. Valodas apguvei vajag aptuveni 2 - 3 mēnešus, un pārējais jau ir tikai paša cilvēka uzcītība un neatlaidība. Ja LU vidējā atzīme man bija apmēram 7 - 8 balles, tad arī tur, Itālijā, tas bija līdzvērtīgi.


- Vai Jums patīk strādāt aptiekā un vai Jūs nekad neesat nožēlojusi savu profesijas izvēli?

Jā, man patīk strādāt aptiekā! Man ir gandarījums, kad redzu, ka cilvēki atgriežas aptiekā un saka „Paldies!”, izsaka pateicību, ka zāles, kuras esmu ieteikusi, ir palīdzējušas, ka ir labāka veselība no mūsu darba. Tas ir vislielākais gandarījums. Šī ir fantastiska profesija, tā ir grūta, bet lieliska. Man arī nekad nav ienācis prātā profesiju mainīt vai nožēlot savu izvēli. Dziļi ticu, ka esmu farmaceite pēc pārliecības. Ja man vaicātu: vai es šo profesiju ieteiktu savai meitai, tad mana atbilde būtu viennozīmīgs: “Jā!”.


- Ko Jūs ieteiktu topošajiem farmaceitiem, ko viņiem vajadzētu apsvērt pirms viņi nolemj strādāt šajā profesijā?

Vajadzētu piemist tādai īpašībai kā pacietība. Tai vai nu jāpiemīt, vai arī to vajag attīstīt. Jārēķinās, ka darbs aptiekā galvenokārt saistīts ar slimiem cilvēkiem, veseli cilvēki nāk retāk. Lielākoties tie ir veci, slimi, vārgi cilvēki un ar to ir jārēķinās. Turklāt nav divu vienādu situāciju, tāpat kā nav divu vienādu cilvēku, līdz ar ko ir jāprot risināt konfliktsituācijas, vienlaikus pasargājot sevi, lai neveidotos izdegšanas sindroms.


- Kādu Jūs redzat savu profesionālo izaugsmi un cik lielas vispār ir izaugsmes iespējas farmaceita profesijā?

Šobrīd varu teikt, ka esmu īstajā uzņēmumā un īstajā profesijā. Gadu vai divus gadus atpakaļ man bija darba intervija uz medikamentu iepirkuma menedžera amatu, visi testi parādīja, ka esmu derīga aptiekas vadītājas amatam, bet menedžera amatam – nē. Tas tikai apliecina manis iepriekš teikto par pareizo izvēli. Turklāt par menedžeri nevēlos strādāt, jo darbs ar cilvēkiem ir mana stihija.

Farmācijas jomas topošajiem profesionāļiem ir nepareizi priekšstats, ka izaugsme saistīta tikai ar amatu paaugstinājumiem. Primāri ir jāaug kā farmaceitam, kā aptiekas vadītājai, tas ir, spēt labāk organizēt ikdienas aptiekas darbinieku darbu, padarīt labākus darba nosacījumus, palielināt aptiekas produktu sortimentu, uzlabot savu darbu - veikt mūsu darba optimizāciju. Protams, jāuzlabo attiecības ar klientiem. Tas arī nav vienas dienas, mēneša vai gada darbs. Ir gadiem ilgi jāstrādā ar klientiem. Tad viņi nāk regulāri vai gluži pretēji - nenāk. Tas arī ir ilgstošs process. Tomēr augstākais karjeras izaugsmes un atskaites punkts ir tas, cik labi vari saprast līdzcilvēkus. Jo vairāk pēti un saproti cilvēkus, jo augstāks ir tavs attīstības līmenis. Tam ir nepieciešama visa dzīve. Tāpēc runāt par to, ka farmaceitam savā profesijā nav izaugsmes iespēju, ir mazākā mērā smieklīgi. Farmaceits savas zināšanas pilnveido visu mūžu, dažreiz arī tas ir par maz.