Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Darbs, kas sniedz gandarījumu
Pēdējās izmaiņas veiktas:
02.07.2010

Rita Tālmane, LU Karjeras centrs
„Strādājot šeit, man gandarījumu rada katra diena un katrs darbs, kas tiek padarīts un līdz ar to šie mazie gandarījumi veido lielāku prieku par to darbu, ko daru,” tā par savu darbu saka LU absolvente, tagad Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktore Anita Zikmane. Anitas karjeras ceļš aizsākās Tieslietu ministrijas Tiesu izpildītāju departamentā, kur viņa veica vecākās referentes darbu. Pēc maģistra grāda iegūšanas Eiropas Savienības tiesībās Kopenhāgenas biznesa skolas un Rīgas Juridiskās augstskolas kopīgi īstenotajā programmā, Anitu iecēla par Tiesu izpildītāju departamenta direktori, pēc diviem gadiem - par Eiropas Kopienu Tiesas nodaļas vadītāju Tieslietu ministrijā. Trīs gadus Anita pildīja tiesneša palīga pienākumus Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā Luksemburgā, tomēr pirms gada, izturot konkursu Civiltiesību departamenta direktores amatam, atgriezās Tieslietu ministrijā.

- Kāpēc izvēlējāties studēt jurisprudenci?

Vidusskolas laikā mana izvēle būtu bijusi par labu ģeogrāfiem, bet, beidzot vidusskolu, tomēr izšķīros par jurisprudenci. Izvēle par labu juristu profesijai bija vairāku apstākļu sakritība. Studiju laikā aizvien vairāk saistīja gan jurisprudence kā tāda, gan tas, ko ar iegūtām zināšanām var sasniegt, kā šīs zināšanas var pielietot, kā arī tas, kādu perspektīvu tās paver.


- Kāds bija studiju laiks LU?

Studiju gadi universitātē deva iespēju iepazīt ļoti daudzus cilvēkus un iegūt labus draugus, kuri ir draugi vēl līdz šim brīdim. Būtisks gandarījums par tiem gadiem, kas tika pavadīti universitātē, ir arī tas, ka iegūtās zināšanas var izmantot, un tās patiešām dod arī rezultātu, lai kaut ko sasniegtu. Ar ļoti pozitīvu vārdu varu pieminēt vairākus savus pasniedzējus, kuri prata radīt interesi, spēja iedvesmot mācību procesam un prata novērtēt to, ko students zina.


- Sākāt strādāt jau studiju laikā, cik viegli vai grūti bija savienot mācības ar darbu?

Jau pēc otrā kursa sāku strādāt Tieslietu ministrijā, tas, protams, nebija viegli, jo gan darbs, gan mācības prasīja laiku, un tas nozīmēja daudz lielāku slodzi. Un, ja man ir jāiesaka kādam vai tikai mācīties, vai apvienot mācības ar darbu, tad ieteiktu tikai mācīties, cik vien tas ir iespējams.


- Kā jūs vērtējat, vai savienojot mācības ar darbu, tas neatstāj robus zināšanās?

Šajā gadījumā varbūt nē, jo darbs Tieslietu ministrijā bija kā papildinošais elements, un tas man deva iespēju daudzas lietas saredzēt no praktiskās puses un izmantot iegūtās praktiskās zināšanas teorijas apguvē un otrādi. 90-to gadu beigas bija laiks, kad jurisprudencē ļoti daudz kas būtiski mainījās. Tajā laikā uzzinājām, kas ir administratīvais process un kādam tam jābūt, jo administratīvā procesa likuma Latvijā tad vēl nebija. Šai laikā, kad reformēja tiesību aktu sistēmu, studijās paguvām apgūt arī vecos kodeksus, savukārt, Civillikuma studijas notika bez izsmeļošu komentāru un tiesu prakses atziņu palīdzības, jo tādas tajos gados vēl nebija izveidojušās. Tā laika ieguvums bija apgūtās teorijas un prakses salīdzināšana, kas deva iespēju visu izmēģināt, salīdzināt un pielietot.


- Vai uzreiz pēc bakalaura studijām iestājāties maģistrantūrā?

Uzreiz nē, jo izlēmu iegūt praktisko pieredzi strādājot. Pēc pusgada darba ministrijā, strādājot pilnu slodzi, man tika piedāvāts mācīties dāņu programmā, kas bija maģistratūras studijas Eiropas Savienības tiesībās.


- Vai juristiem, līdzīgi kā ārstiem, ir nepārtraukti jāapgūst jaunais?

Jā, to varētu salīdzināt ar ārsta profesiju, jo nepārtraukti ienāk jaunas metodes, ir jauns tiesiskais regulējums un jaunas tiesu prakses atziņas, kas var būtiski izmainīt tiesību normu piemērošanu. Tā tas ir – tālākmācība, nenoliedzami, ir būtiska jurista dzīves sastāvdaļa. Ir nepieciešams studēt ne tikai tiesību aktus, bet jāspēj apgūt lietas, kas nepieciešamas arī vadošā amatā, piemēram, personāla vadības praktiskos aspektus. Tās ir tās lietas, ko students neapgūst, studējot juristos. Mēs apgūstam mazliet no ekonomikas, no vēstures un filozofijas, bet, ja mēs runājam par spēju vadīt kolektīvu, tā ir jāapgūst papildus. Pieļauju, ka daudziem juristiem to nevajadzēs.


- Kādām kvalitātēm, jūsuprāt, jāpiemīt juristam?

Te atkal jāvelk paralēles ar ārstu profesiju – viņiem, tāpat kā juristiem, ir jāsaglabā vēss prāts arī situācijā, kad normāli cilvēki varbūt kristu panikā. Spēju objektīvi novērtēt situāciju pat tajā brīdī, kad ir vispārējs haoss un emocionālā krīze, būtu jāattīsta katram juristam. To pierāda arī šis brīdis – pat, ja situācija nav pati labākā juristam, tai vienalga jāsniedz izvērtējums, balstoties uz objektīviem kritērijiem, nevis uz subjektīvām emocijām. Ir teiciens, ka „šodienas politiskā realitāte nevar kļūt par rītdienas tiesisko realitāti”. Šajā teicienā ietverta doma, ka, ja šodien mums jāpieņem kāds politisks lēmums, tad tas var kļūt par ļoti smagu tiesisku situāciju pēc gada vai pēc diviem....Tāpēc ir jāspēj saglabāt vēss prāts.


- Kāpēc izvēlējāties darbu ministrijā?

Tā bija sakritība, ka nonācu Tieslietu ministrijā. Sākumā bija doma, ka pastrādāšu tikai vasarā, kad visiem ir atvaļinājuma laiks un var pieņemt kādu uz laiku, taču tā es arī paliku – nekādas mērķtiecības šajā jautājumā.


- Kādas darbā nepieciešamās zināšanas jums vēl bija jāapgūst, papildus tām, kuras jau ieguvāt, studējot augstskolā?

Viennozīmīgi, universitāte dod ļoti labu pamatu vispusīgai tiesību apzināšanai, bet, ja runājam, par to, kā ikdienā ministrijā strādājošam ierēdnim ir jārisina dažādas dzīves situācijas, tad, pirmkārt, no visas plašās tiesību zinātnes notiek ļoti šaura specializēšanās. Manā pārziņā šobrīd ir civiltiesības, un tā ir tikai ļoti maza daļiņa. Savukārt, šī mazā daļiņa man ir jāpārzina ļoti detalizēti. Un, protams, mācoties universitātē, nav iespējams līdz tādai detalizācijas pakāpei un līdz tādām problēmu niansēm apgūt vienu priekšmetu, līdz ar to ikdienā jāpapildina ļoti specifiskās zināšanas, kuras vajadzīgās konkrētam darbam. Ir grūti akadēmisku izglītību nodrošināt, jo arvien mazāk ir to cilvēku, kas var dot tik dziļu akadēmisku skatījumu un neviens nav gatavs lasīt tik specifiskas akadēmiskās lekcijas. Un pat tad mēs esam sadalījuši kompetences jomas starp tiem, kas vairāk pārzina civilprocesa jautājumus, mantošanas tiesības, lietu vai saistību tiesības, kas katra no tām ir šaura nozare ar ļoti dziļu saturu. Mēs izmantojam visas iespējas, lai studētu tiesu praksi, papildinātu savas zināšanas, no pieejamās juridiskās literatūras un komentāriem. Būtisku ieguldījumu jurista domas rosināšanai dod arī iedzīvotāju iesniegumi, viņu uzdotie jautājumi, jo, lai atrisinātu kādu viņu uzdoto problēmu, kas nav izprotama pat tiesību zinātņu pasniedzējam, ir vajadzīgs veikt pamatīgu pētniecisko darbu. Taču šī prakse vairo spējas risināt dažādas situācijas.


- Jūs esat strādājusi Eiropas Kopienas Pirmās instances tiesā Luksemburgā. Vai variet īsumā raksturot šo darbu?

Eiropas Kopienas Tiesa ir viena no Eiropas Savienības institūcijām. Kopienu tiesa nodrošina ES tiesību interpretācijas sniegšanu, vienotu visām Eiropas Savienības valstīm. Es strādāju Latvijas nominētajā tiesnešu birojā Pirmās instances tiesā  un veicu tiesneša palīga funkcijas, kā arī organizēju tiesneša dienas kārtību: plānošanu, darba dokumentu nodrošināšanu, saziņu ar kolēģiem un padotajiem, ja nepieciešams, arī ar Latvijas iestādēm.


- Vai darbs Eiropas Kopienas Tiesā no jums prasīja kādas atšķirīgas kvalitātes, prasmes kā darbs ministrijā?

Darbs ES institūcijās ir diezgan interesantā vidē, kas nav klasiskā starptautiskā vide. Darba atmosfēru veido tas, ka tur saskaras gan nacionālās tradīcijas, gan multikultūru pieredze, kā arī ES struktūru birokrātiskā sistēma, kas ir ļoti hierarhiska. Un atšķirības nav tikai personāliju, saskarsmes, bet arī darba organizācijas jautājumos: savādāk notiek dokumentu aprite, lietu kārtošana u.tml. ES institūcijās visas kārtības un procedūras ir daudz stingrākas, un to izmaiņas ir daudz grūtākas. Iepazīstot šīs procedūras un tās ievērojot, darbs tiek sekmīgi nodrošināts. Latvijā arī ir kārtības un procedūras, kuras ir jāievēro, bet mēs esam daudz elastīgāki, piemērojoties dzīves situācijām. Varbūt tas izskaidrojams ar to, kā kādreiz funkcionēja ministrijas Latvijā, un, ka mēs nebijām tik ļoti tendēti uz hierarhisku kārtību, kāda tiek ievērota ES institūcijās. Varbūt pat reizēm varētu likties, ka tas, ka esam elastīgi, daudzās lietās ir priekšrocība. Tomēr tas bieži vien daudz vairāk kavē, jo gadījums atšķiras no gadījuma, bet stingra kārtība ir vienāda visos gadījumos un līdz ar to ir viegli paredzama un maz ietekmējama.


- Jums ir plašas angļu, zviedru, franču un spāņu valodu zināšanas. Vai valodas jums ir hobijs vai nepieciešamība?

Valodas man nepadodas, tāpēc es mācos katru jaunu valodu tikai tad, kad tā ir jāmācās. Zviedru valodu es apguvu, dzīvojot Zviedrijā, franču valoda bija darba valoda Luksemburgā, angļu valodu nācās apgūt kā saziņas valodu. Spāņu valoda bija vienīgā valoda, ko mācījos ārpus pienākuma apgūt valodu. Man patika, kā spāņu valoda skan, un arī pats mācīšanās process bija patīkams.


- Kādam vēl hobijam atliek laiks pēc atbildīgā darba ministrijā?

Varbūt citiem hobiji saglabājas visu mūžu, man viņi mainās. Dzīvojot Luksemburgā, mans hobijs bija pēc iespējas vairāk laika veltīt ceļošanai, sportam un sportiskām aktivitātēm. Tāpat bija svarīgi atrasties sabiedrībā, satikt draugos. Tagad man ir periods, kad ļoti patīk saimniekot dārzā un mājās.


- Vai patīk tas, ko pašreiz dariet? Un, vai nav nodoma atkal kaut ko mainīt?

Attieksme pret darbu, manuprāt, ir tieši proporcionāla tam, cik ļoti tas darbs patīk, cik daudz tas dod gandarījumu. Strādājot šeit, Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamentā, man gandarījumu rada katra diena un katrs darbs, kas tiek padarīts un līdz ar to šie mazie gandarījumi veido lielāku prieku par to darbu, ko daru. Tāpēc uzskatu, ka bija vērts atgriezties un mēģināt startēt uz departamenta direktora amatu un noteikti bija vērts izbaudīt nu jau pusotra gadu, ko esmu Latvijā, neskatoties uz to, kādas pārmaiņas mēs pārdzīvojam un cik dažādus vingrinājumus mēs izpildām (smejas). Tas bija vērtīgs laiks no mācību viedokļa, cik daudz ir apgūts un arī no tā, kādus cilvēkus - labus kolēģus šeit esmu sastapusi. Bet, atgriežoties pie tā jautājuma, vai es netaisos neko mainīt, neizslēdzu iespēju, ka, ja būs piedāvājums, kas liksies vilinošāks, kā mans šī brīža darbs, es to noteikti apsvēršu. Jo man liekas, ka pēc zināma laika tu esi sevi darbā izsmēlis, kaut vai tāpēc vien, ka līdz šim iegūtās zināšanas ir jau izmantotas. Tad ir nepieciešams kaut kāds papildus impulss- vai nu ilgākas vai paralēlas mācības vai darba maiņa, lai atkal kādu laiku varētu sevi darbā izpaust radoši.


- Ko jūs ieteiktu jaunajiem juristiem, kas ir sākuši plānot savu karjeru?

Noteikti ir jāizdara nevis dzelžaina izvēle un jāskrien ar pieri sienā, bet ir jāklausa savai sirdsbalsij un objektīvi jāspēj novērtēt esošo situāciju. Izvēloties mācību programmu, ja liekas, ka būs labi, tad jāiet, jāmācās un nevajag nožēlot nevienu papildus izlasītu lapaspusi, jo nekad nevar zināt, kurā brīdī dzīvē tas noderēs. Nekad nevajag nožēlot arī kaut ko „lieku” apgūtu, iegūt papildus kādu kredītpunktu, jo, viennozīmīgi, visu, kas ir papildus iegūts, varēs izmantot arī tālāk dzīvē. Un, attiecībā uz darba izvēli, noteikti nevajag noniecināt nevienu izteiktu piedāvājumu- vajag apsvērt plusus un mīnusus visam. Tas, protams, nenozīmē, ka vajag arī katru reizi, kad šķiet, ka ir kaut kas labāks piedāvāts, uzreiz piekrist izteiktajam piedāvājumam. Jo uzskatu, ka zināms laiks noteiktā darba vietā arī dod dziļāku saturisko sapratni un spēj dot varbūt daudz vairāk kā trīs darba vietas īsā laika posmā ar virspusēju ieskatu tajās.

06.07.2009.