Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Adriāna Roze par radio NABA un dzīvi
Pēdējās izmaiņas veiktas:
02.07.2010

  Rita Tālmane, LU Karjeras centrs
Adriāna Roze Latvijas Universitātē ir ieguvusi sociālo zinātņu bakalaura grādu politikas zinātnē un maģistra grādu Eiropas studijās. Viņas līdzšinējā dzīvē bijuši vairāki profesijas meklējuma un izmēģinājuma posmi. Savu darba pieredzi Adriāna uzsāka sabiedriskajā organizācijā (SO) „Eiropas kustība Latvijā”, pēc tam strādāja kā galvenā speciāliste Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietu sekretariātā.2003.gads, uzsākot diktores darbu Universitātes radio NABA, bija izšķirošais, lai turpmākā karjera attīstītos žurnālistikas jomā. Tagad Adriāna savu skatītājus uzrunā TV raidījuma „Viss notiek” sižetos kā redaktore un reizēm iejūtas arī režisores lomā.


- Politoloģija, žurnālistika, režija un mūzika, tās ir sfēras, kas mijas Tavā autobiogrāfijā. Kurai jomai tu jūties vairāk piederīga?

Laikam esmu tāds ciklisks cilvēks. Man ir etapi mūžā, kad man kaut kādas lietas liekas tuvākas. Tajā laikā, kad sāku mācīties politologos, man likās, ka tas ir mans aicinājums, ka spēšu mainīt pasauli. Savukārt vēlāk, kad strādāju radio NABA un kā redaktore ziņu aģentūrā LETA, šķita, ka ziņas ir mans aicinājums. No vienas puses varbūt rodas iespaids, ka esmu nevienmērīga, bet patiesībā tie bija meklējumi. Šobrīd es jūtos savā vietā gan ikdienas ritma ziņā, gan arī tajā, ko es daru. Man patīk, ka varu satikt ļoti daudz dažādus cilvēkus un varu izvērsties dažādi, gan strādājot žurnālistikā, režijā, gan nepazaudējot saikni ar mūziku.


- Tava pirmā darba pieredze ir brīvprātīgo darbs, kā tas tev ir noderējis uzsākot jau patstāvīgas darba gaitas?

Manā CV būtībā bija tikai izglītība un darbs SO „Eiropas kustība Latvijā” un klubā „Māja”. Skatoties no šodienas pozīcijām, kas tur – nevalstiskās organizācijas, bet tajā brīdī darba devējiem bija vismaz kaut kāds priekšstats par to, ko esmu darījusi. Brīvprātīgo darbā iemācījos diezgan daudz un tā bija saskarsme ar pieaugušo darba vidi. Ir liela atbildība pieņemt darbā cilvēku bez pieredzes, jo faktiski viņš ir jāapmāca no nulles. Un tu nezini kāda ir viņa atbildības sajūta, kāds ir viņa darba ritms, cik viņš būs čakls vai attapīgs kaut kādās lietās. Ja cilvēks ir darbojies kā brīvprātīgais vai nevalstiskajās organizācijās, tas viņam ir iemācījis kaut kādu disciplīnu, būt atbildīgam par saviem darbiem un atskaitīties par padarīto. Un ļoti svarīgi ir tas, ka viņš ir iemācījies sadarboties ar citiem cilvēkiem. Šādas nevalstiskās organizācijas dod ļoti lielu socializācijas pieredzi.

- Diktores, redaktores un žurnālistes karjeru sāki Universitātes radio NABA. Tie man bija pirmie soļi saistībā ar žurnālistiku.

NABA man ir ārkārtīgi mīļa, un tai būs īpaša loma manā dzīvē vienmēr. Braucot automašīnā, man skan radio NABA. Man ir prieks, ka tas raida un ir atrasts kompromiss, lai NABA skanētu ēterā. Tas sirsnīgums un dvēsele, kas bija radio NABA bija tie, kas padara šo laiku īpašu.


- Pastāsti, lūdzu, kāds ir darbs radio?

Ja darbu radio salīdzina ar darbu televīzijā, tad strādāt radio ir daudz sarežģītāk. Tur ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par katru vārdu, ko saki, kādēļ tu to teiksi šādi un ne citādāk. Tu arī nevari paskaidrot savu skepsi, ironiju vai joku ar žestiem un sejas izteiksmi, kā tas ir televīzijā. Radio vērtē žurnālistu pēc profesionāliem dotumiem, televīzijā tomēr bieži nostrādā vizuālais faktors. Skatoties TV, bieži mēs atceramies to, kā diktors ir izskatījies nevis to, ko viņš ir teicis. Tā ir liela atbildība strādāt radio. Tagad arī daudz iecietīgāk izturos pret to, ja žurnālists radio pārsakās, jo es saprotu kā tas ir. Citreiz tev vienkārši smadzenēs saslēdzas un nevari pateikt kādu konkrētu vārdu. Atceros, kādreiz ziņās bija informācija par Zemgales apgabala tiesu un notika klikšķis un es nevarēju pateikt šos divus vārdus un man sanāca „zemgabaltiesa”. Tieši tāpat ir arī citiem kolēģiem. Mana kolēģe Sanita zināja jau iepriekš, ka salikumu maršruta taksometri jāaizstāj ar citiem vārdiem, jo šie vārdi neizbēgami saslēgsies un tiks pateikts „maršrometrs”. Darbu radio raksturotu kā sarežģītu, bet vienlaicīgi kā aizraujošu un interesantu.

- Kādas īpašības žurnālista darbs no Tevis prasa?

Esmu mācījusies žurnālistiku tikai tik daudz, cik politoloģijas studijās. Amats ir pašas apgūts. Strādājot radio NABA, bija iespēja iet pie Latvijas Radio runas pedagogiem, kur nācās nopietni atsvaidzināt latviešu valodas zināšanas, tas bija liels ieguvums. Atceros, kā leģendārā skolotāja Aina Matīsa nodarbībās teica, ka žurnālistam ar savu radio klausītāju jārunā tā, it kā viņu jau sen pazītu, bet tai paša laikā nekļūstot pārāk familiāram. Grūtākais ir atrast šo draudzīgo toni balsī vai sejas izteiksmē. Specifisks arī ir tas, ka katram raidījumam, atkarībā no tā formāta (gan radio, gan televīzijā) ir sava balss intonācija vai sejas izteiksme un sarežģītākā ir pārslēgšanās no viena uz otru. Mana pieredze žurnālistikā sākās ar ziņām un jau bija izveidojies tāds nosacīti oficiozais un lietišķais ziņu tonis. Brīdī, kad nonācu HansaMedia raidījumā „Viss notiek”, ierunājot aizkadrā saviem sižetiem tekstus, pagāja zināms laiks, kamēr tiku vaļā no šī toņa. Šad tad, kad domas vairāk aizņemtas ar jēdzieniskiem salikteņiem vai ar uzsvariem tekstā, man ieslēdzas „ziņnieciskais” tonis,. Jā, tā ir tā īpašība, kas žurnālistam ir jāiemācās, ka viņam ir jāpazīst savs skatītājs un reizē jāatrod veids kā viņu uzrunāt, ko ne vienmēr ir viegli izdarīt.

Attiecībā uz saturu, tomēr ir jāmāk sabalansēt labās ziņas ar sliktajām. Žurnālisti citreiz grēko un to nedara, dzenoties pēc sensācijas. Sliktās vai skandalozās ziņas, protams, ir vieglāk pārdot un producenti arī izvirza savas prasības, lai kāpinātu raidījuma reitingus. Raidījumā „Viss notiek” maksimāli izvairos to darīt un, ja ir kaut kāda negatīva informācija, cenšos sižetā vismaz dot mājienu kā situāciju risināt. Piemēram, pēdējā sižetā uzņēmēji kritiski vērtēja uzņēmējdarbības vidi Latvijā. Ir vienkāršāk, protams, šādu ziņu nopublicēt, apliecinot to, ka atkal viss ir slikti. Bet svarīgi ir pastāstīt un ieteikt, kādi varētu būt risinājumi, kādas varētu būt veicamās darbības.

- TV raidījumos „Viss notiek?”, „Futūršoks”, „Eiropas ieņemšana” tiek aizskartas ļoti plašs tēmu loks, kas prasa profesionāli iedziļināties lietās, kuras varbūt Tevi personīgi neinteresē. Kā padarīt šādu tēmu par savu un izveidot to interesantu arī skatītājiem?

Pateikšu nelielu noslēpumu un pieņemu, ka tā ir vairumam žurnālistu: savi 50%, ja ne visi 60% no tematiem, kurus žurnālistiem dod potenciālai apstrādei, nav viņiem tuvi. Šajos gadījumos žurnālistam vienmēr jāatrod kaut kas savs. Raidījums „Viss notiek” ir nedēļas raidījums un mums nav tik liela tempa vai rutīnas, kas varētu būt, piemēram, ziņu raidījumiem un varam atļauties sižetam veltīt vairāk laika. Tomēr ir ļoti daudz tematu, kas atkārtojas, īpaši sociālie temati. Tā ir tā reize, kad es atļaujos spēlēties ar formu.

- Kādas ir šīs spēles ar formu?

Tas jau ir tas režisoriskais. Piemēram, es pamainu stāstījuma veidu. Nesen gatavoju sižetu par jauniešiem un veidoju pirmās personas stāstījumu, iesaistot operatoru kā savu sarunu biedru, kurš parādās arī kadrā.


- Kādas personīgi Tev ir tuvākās tēmas?

Man patīk cilvēkstāsti vai stāsti par notikumiem ar tādu pozitīvu pieskaņu. Man gribētos, lai pēc maniem sižetiem cilvēkiem būtu labs nedēļas sākums un, lai viņi justos kaut nedaudz ko uzzinājuši. Tāpēc man arī patīk citreiz pastāstīt par atklājumiem vai kādām jaunām lietām.

- Vai vari pastāstīt par savu lielāko „uzvaru” žurnālista darbā un lielāko „izgāšanos”?

Uzvara? Laikam tā uzvara ir vairāk pašai pār sevi, pierādot to, ka tāds zaļš gurķis spēj izcīnīt sev vietu. Jebkurā darbā, ko sāku, ir bijis tikai viens cilvēks, kurš tic manām spējām. Tas neattiecas tikai uz žurnālistiku, bet uz karjeru kopumā. HansaMedia Ilmārs Latkovskis bija tas, kurš pierunāja, ka man ir jānāk un jāveido sižeti. Šī viņa ticība arī deva man spēcīgu motivāciju darboties un pārliecināt pārējos, ka es varu to izdarīt. Patiesībā, visa mana karjera un visi mani darbi ir bijuši zināms izaicinājums. Jo, kad es atnācu HansaMedia un ierakstīju tikai dažus sižetus, Ilmārs man teica: „Adriān, būs jauns raidījums „Eiropas ieņemšana”, kuru vadīs Māris Gailis. Mums vajag galveno redaktoru. Man liekas, ka tu to varētu darīt”. Tai brīdī man nebija pilnīgi nekādas sajēgas, ko dara galvenais redaktors. Zināju, ka es šo darbu gribu, bet jautājums bija – vai es to varu... Es piekritu. Rokas kājas trīcēja, esot filmēšanas laukumā un vadot visus redaktorus. Bet tā bija mana uzvara un reizē apliecinājums, ka, ja es gribu, es varu visu. Izgāšanās? It kā sīkumi, bet uztveru arī ārkārtīgi personīgi to, ka sajaucu vārdus cilvēkiem. Es atceros labi cilvēku sejas, bet es ļoti slikti atceros vārdus. Un ir bijis, ka es esmu ar konkrēto cilvēku runājusi neskaitāmas reizes un filmējusi, esmu visu dienu viņu filmējusi, bet tik un tā studijā es viņu nosaucu citā vārdā. Darbā šo vājību visi zin, un es lūdzu kolēģiem, lai mani palabo.

- Par Tevi man radies iespaids kā par ļoti radošu personību, to apliecina arī Rīgas doma kora skolas diploms džeza vokālā. Varbūt drīz dzirdēsim jaunu solisti?

Nē, galvenokārt jau laika trūkuma dēļ. Esmu iepriekš dziedājusi gan korī, gan grupā, man ir alternatīvās mūzikas pieredze, dēļ kā arī nokļuvu NABĀ. Rīgas doma kora skolā iestājos, jo vēlējos iegūt lielāku teorētisko bāzi. Tajā laikā, kad es mācījos, regulāri piedalījos Saulkrastu džeza festivāla meistarklasēs un Rīgas ritmos. Esmu mācījusies pie visiem lielākajiem vokāla meistariem, kas šeit ir bijuši. Tajā laikā mani bieži varēja satikt kafejnīcā „Spalvas pa gaisu” un citās Rīgas vietās, muzicēju kopā ar ģitāristu Māri Plūmi. Tā, ka šis etaps man ir iziets un zināmā mērā tāds skatuviskais solistes ego man ir apmierināts. Es domāju, ka diez vai es kaut kad ierakstīšu savu albumu, bet neizslēdzu iespēju, ka varētu kādreiz kādā kafejnīcā ar draugiem uzspēlēt.

- Ko Tu ieteiktu radošiem un zinātkāriem Latvijas Universitātes studentiem, kā realizēt savas ieceres un sapņus?

Man liekas, ka grūtākais uzdevums, kas dzīvē ir - saprast, ko Tu dzīvē gribi darīt. Ar baltu skaudību skatos uz cilvēkiem, kuri jau skolas laikā ir izdomājuši, kas viņi vēlas kļūt. Ja ir iespēja pamēģināt sevi kaut kādā jomā, tad tas ir jādara. Jo tādi darba izmēģinājumi caur nevalstiskajām organizācijām, vai caur interešu grupām, vai pastrādājot kā brīvprātīgajam, ir vienkārši lieliski, jo sniedz priekšstatu par darba rutīnu. Bieži vien priekšstats par konkrēto profesiju izrādās visai tāls no patiesības. Kādreiz bija juristu bums, kad bija milzīgs konkurss uz šo studiju programmu. Man liekas, ka lielākai daļai šo jauniešu bija izveidojies nepilnīgs iespaids par šo profesiju, piemēram, no filmām, kad skaists vīrietis uzvalkā vai sieviete kostīmā ar portfelīti aizstāv kāda tiesības. Patiesībā šajā darbā ir liela daļa rutīnas: ir daudz jālasa, jāpārzina likumdošana, jāmeklē risinājumi un tas ir diezgan vienmuļš darbs. Kino industrija šo profesiju attēlo krāšņi, taču šis atspoguļojums patiesībā ir tikai 10% no jurista darba. Novēlētu arī neiestigt vienveidībā, turēt acis vaļā un būt redzīgiem, kas dod to pozitīvo ieganstu attīstīties un pilnveidoties.

12.10.2009.